Suņi.

Zinu vismaz vienu gadījumu, kad suns sakoda pastnieci, vēlāk viņai koduma vietā izveidojās vēzis un viņa nomira.

No bērnības varu pastāstīt, ka laukos bieži nekursēja maršruta autobusi, no skolas nācām kājām, reizēm ar stopiem ap 10 km. Un pa ceļam bija vairākas mājas no kuru pagalmiem uz lielceļa izskrēja dusmīgi suņi, kuri rēja un zobus atņirguši sekoja lielu gabalu. Mums skolniekiem bija ļoti bail, vēlākos gados braucām ar riteņiem, bija rejoši suņi, kas dzinās pakaļ un centās iekost kājā. Bet tie bija citi laiki, mūsdienās jau nu gan nekas tāds nebūtu pieļaujams. Man ir suns. Bet no svešiem suņiem es baidos, galīgi neesmu suņu cilvēks, tāpat arī nekādā gadījumā neesmu lāču cilvēks.