Nenokārt šnukuri nav viegli...

Šodien man bija saruna ar kādu pensionāri, kuras vīram ir demence. Viņam ir grūti pārvietoties, viņš brīžiem neatceras, kur atrodas, un vairs neatpazīst savu sievu.

Viņi kopā ir nodzīvojuši daudzus laimīgus gadus. Tagad sieviete pati cīnās ar depresiju un medikamentiem, daudz guļ un no mājas iziet galvenokārt tikai uz veikalu. Ne tik daudz fiziski, cik emocionāli viņa vairs nespēj viena pati nest šo situāciju.

Viņai ir grūti domāt par iespēju vīram nodrošināt aprūpi ārpus mājas. Ne tikai tāpēc, ka viņu mīl, bet arī tāpēc, ka ir bail no citu cilvēku vērtējuma un pašai no saviem pārmetumiem. “Ko radi padomās? Vai es drīkstu tā darīt pēc tik daudziem kopā nodzīvotiem gadiem?”

Bet varbūt rūpes par otru cilvēku ne vienmēr nozīmē to, ka viss ir jāiznes vienam pašam.

Dažreiz palīdzības pieņemšana nav padošanās. Tā ir atzīšana, ka arī pašam cilvēkam ir robežas un ka, lai varētu rūpēties par otru, ir nepieciešams parūpēties arī par sevi.

Šī saruna lika man vēlreiz aizdomāties par to, cik ļoti mūsu dzīvi dažkārt ietekmē bailes no citu cilvēku nosodījuma.

Un arī par to, cik viegli mēs paši sev uzbūvējam šķēršļus.

“Ko nu es kādam prasīšu palīdzību…”

“Viņam taču pašam sava dzīve.”

“Gan jau viņam nav laika.”

“Ko es iešu kaut kur viena?”

“Nav jau iemesla iziet no mājas.”

Un tā mēs reizēm pat nepajautājam.

Nezinām vai otrs būtu gatavs atbraukt. Nezinām, vai viņš labprāt aizvestu pastaigā. Nezinām, vai kāds vienkāršs “atnāc pie manis” patiesībā nebūtu tieši tas, ko otrs cilvēks gaidīja.

Mēs paši aiz otra cilvēka atbildam “nē”.

Un laikam viena no grūtākajām lietām ir iemācīties atšķirt realitāti no saviem pieņēmumiem.

Tas pats notiek arī attiecībās.

Viena slikta pieredze var ļoti dziļi ievainot. Un tad mēs neapzināti sākam attiecināt to uz nākamajiem cilvēkiem.

Viens cilvēks nodarīja pāri  un šķiet, ka arī nākamais noteikti darīs tāpat.

Viens cilvēks pievīla  un sāk likties, ka uzticēties vairs nevienam nevar.

Viena pieredze sačakarē psihi, un mēs aizveram durvis arī tiem, kuri vēl nemaz nav paspējuši tās atvērt.

Varbūt dažreiz sev jāatgādina:

pagātnes pieredze ir mācība, bet tā nav garantija tam, kas notiks nākotnē.

Mēs drīkstam būt piesardzīgi. Drīkstam sargāt sevi. Bet varbūt nav jāļauj vienai sliktai pieredzei izlemt visu mūsu vietā.

Un varbūt reizēm pietiek vienkārši pajautāt.

Nevis jau iepriekš izlemt otra cilvēka vietā, ko viņš teiks.

Jo varbūt atbilde nemaz nebūs tā, no kuras mēs tik ļoti baidījāmies.