bērnības atkārtojošās lomas

Ar palielināmo stiklu pētīju savas mātes narcisisma veidu un atklāju pārsteidzošas sakarības. Visu mūžu dzīvoju blakus un nekad nebiju to tā fiksējusi.

Tātad:

Ja otrs cilvēks ir radinieks (arī pirmās pakāpes) vai draugs (mūža draugs, kurš pašam daudz palīdzējis grūtībās, ar kuru vienojusi svarīgs dzīves posms) - > tas nav iemesls „kustēties viņa virzienā” (piemēram, palīdzēt lielās vai mazās grūtibās, ja tādas pienāk).

Otrs cilvēks var patikt, var just simpātijas - > tas nav iemesls kustēties viņa virzienā (pārklājas ar augstākminēto).

Ja otrs dara kaut ko priekš attiecīgā cilvēka fiziski (malku saskalda, apkalpo, pienes, atnes) - > tas nav iemesls atbildēt ar to pašu, atsaukties grūtībās, darīt pretī, sākt cienīt. (Ja „kalpo” bērns, tad nekādas emocijas un atdevi neiekustina.)

Ja otrs cilvēks kļūst emocionali nozīmīgs jeb rodas piesaiste - > patīkamas emocijas, patīkamas sarunas, piederība, saņem cieņu, saņem emocionālu saikni  -> tad tiešām rodas kaut kas lidzīgs mīlestībai un tad -> sāk notikt praktiska kustība pretī. 30% - praktiska kustība. 70% - emocionāla kustība pretī (var sākt patiesi līdzi dzivot, bet ne diži praktiski – var mierināt grūtibās, bet uz aptieku pēc zālēm diez vai ies, bet tie 30% - būs, uz aptieku varbūt arī aizies). (Bet pie šīš grupas nebūs daudzi cilvēki – 0-2.)

Un tā kā runa ir par „grandiozo narcisu uz resursu taupīšanu”, tas nozīmē, ka praktiki un fiziski priekš kāda cita nedarīs neko, noteikti ne draudzības vārdā vai radinieka nosaukuma dēļ (pat, ja tuvs radinieks). Bet, ja mīl, ir iekustinājis emocionālās mīlestības, tad jā, uz 20-30% būs gatavība fiziski iesaistīties jeb „dot pretī”. Resurss nozīmē ne tikai fiziski darbi – tas ir ziedot laiku, uzmanību, naudu un darbu. Tā ka  ģimenes sistēmā no tāda narcisa saņemsi tik, cik saņemsi.

(Bet tāds narciss no citiem ne tikai gatavs ir saņemt, bet mēģinās piespiest otru dot. Īpaši tā piespiešana krit uz „vajāko”, kurš ir atsaucīgs, paklausīgāks, grūtāk pateikt „nē”, zemāks statusā, un ar visiem iespējamiem manipulācijas vediem– ar žēlumu, vainu, pienākumu utt. , bet gk ar varu.

Nākamais moments.Visi psihologi saka, ka bērnībā lomas tiek noteiktas, bērns tajās funkcionē un uzskata to par normālu. Bet vēlāk cilvēks pats salasa uz savas dzīves skatuves sev apkārt aktierus, ar kuriem kopā viņš varēs atkal izspēlēt savu lomu. Ja bērns ir bijis mīlēts, tad pieaugušo dzīvē draugi viņu mīlēs, jaunie partneri, kolēģi utt. Attiecīgi, ja Tev bijusi cita loma, atkal izspēlēsi savu citu lomu. Ja loma bijusi disfunkcionāla, tad bērnībā tas palīdz izdzivot. Bet, turpinot to pašu lomu izpaust pieaugušo attiecībās, tās grauj attiecības. Tas tad arī ir tas lauks, ko psiholoģijas zinātne pēta un daudz arī  ir izpētījusi. Izrādās, tur nav mistika, tur vienkārši dažādas „afirmācijas” cilvēkam bērnībā apziņā un refleksos ierakstās un šīs neredzamās, zemapziņas afirmācijas palīdz atlasīt „pazīstamu piesaistes tipu” attiecībās.

Man jau bija čujs, ka mans pēdējais draugs, kaut arī likās nenormāli atšķirīgs no manas mātes, bet kaut kas līdzīgs ir. Bet nevarēju saprast kas. Un atradu. Arī tā pati ideja vai „piesaistes/personības traucējums” otru cilvēku ar tendenci uzskatīt par fukciju, bet pilnīgi apgrieztā formā.

Jā, kā jau nopratāt, man ir pretējs „pols” – man attiecibās ir svarīgs „mēs”, piederības un idejas vārdā esmu gatava dot vairāk, atņemt sev vairāk. Iemesls, analizējot kopā ar chatgpt, ir, pirmkārt, pats raksturs, ka ir prieks no komandas darba, sadarbības, kopumā idealizēts prieksstats (kas varēja rasties arī no praktiskas pieredzes) par attiecībām. Bet ir vēl piejaukti klāt „paterni” – neredzēt/ignorēt, ka attiecibas nav abpusējas, dot parāk ilgi attiecību saglabāšanas dēļ (trauma, ka piederību var viegli zaudēt), pieredze, ka neviens cits problēmas nerisina, pieredze un pārāk līdzjūtīga reakcija „nepamest otru vienu” un citi paterni, kas piejaukušies klāt no manas bērnības pieredzes/lomas, kas uztaisa sarežģītu komplektu. Katrs atsevišķi it kā nebūtiski, daži pat teicami, bet visi kopā būtiski ietekmē dzīvi ne man par labu.

Tātad, kā šis paterns izpaudās draugam. Nē, viņš neprasija kalpošanu. Turklāt, ja cilveks ir emocionāli iesaistīts, viņš arī spēj dot. Tāpēc pirmajā brīdī vispār nešķiet, ka kaut kas nav tā. Un droši vien pirmaja brīdī arī neko noteikt nevar. Bet nedaudz ilgāk patestējot (un ne stipri ilgi) jau kaut kas būtisks sāk lekt ārā. (Un es to pamanu, tikai ignorēju – tie ir pirmie bloka vārti, kas traucēti.)

Tātad, kā viņām izpaudās. Viņam izpaudās tā, ka viņam ir svarīga sava autonomitāte, spēja pašam funkcionēt uz saviem mērķiem. (Atkal izteikts „ego”.) Un otrs kā funkcija, kā sabiedrība, kā resurss der tikai tik ilgi, kamēr neapdraud paša spēju autonomi funkcionēt un sasniegt mērķus. Tātad – ja otrs sāks gribēt pārāk daudz, kaut ko arī gribēt sev, prasīt vai upurēt (tas daudz var būt ari pilnīgi minimāli vai vispaŗ tuvu 0) , tad attiecibas būs pirmais, kas atritīs. Viņš neiesprings otra cilvēka dēļ, otra cilvēku laicīgu grūtību dēļ, neizvēlesies „nest” attiecību nastu – viņš sargās savu autonomitāti – un otru cilvēku atmetīs, tikko tas paliek neizdevīgs, traucejošs savai funkcionitātei.

Nudien interesanti.

Manai mātei – attiecības der tikmēr, kamēr tās ir emocionāli izdevīgas UN funkcionālas. (Nosacījums ar emocionālitāti patiesībā arī ir funkcionāls. Ja neesi iesaistīts tajā brīdī, noguris vai kas, tad nu atkal nekā.) Bet saikne kā tāda var tik saglabāta, ne pārrauta, bet uz savstarpību vari necerēt.

Draugam – attiecības der tikmēr, kamēr tas netraucē pašam funkcionēt.

Paradokss ir tāds, ja mana attiecību ideja ir: „Vispirms mēs un es kaut kā pielāgošos.”

Manas mammas un drauga attiecibu ideja ir kopīga: „Vispirms manas intereses, ja tās tiek apdaudētas, - otra virzienā nekustēšos.”

Drauga gadījumā problēmas bija viņam pašam, bet attiecibas bija pirmās, kuras vajadzēja ziedot, lai tās atrisinātu. Ideja ir tāda, ja problēmu nebūtu, tās attiecības varētu pastāvēt pat ilgstoši. Bet, ja parādītos jebkādi pārbaudījumi– pat ne baigi lieli – tas savs „ego” un „izdevīgums” nosaka toni.

Logiski, ka tādam kalpotājam būt nav izdevīgi. Kalpotājs kalpo, lai saglabātu attiecības, pielāgojas. Ja kompromisi apdraud attiecības, tad parasti izvēlas pats atteikties no kaut kā (un tas ir gļuks), un tā šķietami attiecības saglabājas. Bet pat kalpotāja centība nevar noslēpt attiecību dinamiku. Jo atliek tikai vienu reizi kalpotājam pateikt kādu „nē” (pat ne globālu un kritisku) vai vienkārši nu nekā nebūt izdevīgam, ka viņu atslēdz un viņš paliek viens. Apmēram  kaut kā tā.

Mana problēma ir tā, ka man vajag laicīgi atšīfrēt, vai otrs spēj dot pretī, grib dot pretī,   un dozēt došanu līdz tam brīdim, kamēr redzu taustāmus pierādijumus, ka virziens ir abpusējs. Es parasti attiecibās ieeju ar lielu ideālismu, jau vēsturisku pieradumu maz prasīt un saņemt un dot, lai attiecibas saglabajas, ilgi es piekāpjos, tāpēc dabiska konflikta rašanās var tikt pārāk ilgi aizkavēta, kurš izgaismo attiecību saturu. Bet tā rezultātā ir augsta varbūtiba piesaistit egoistu, kura egoisms tikai pieņemsies apmēros un tālāk nest visu vienai - dzīvi, grūtibas, kopīgas grūtibas, šķiršanos. Un apburtais loks nonak pie tā paša bernības pieredzes kodola.