Dzīves līkloči

Vai mēs spējam un esam gatavi būt attiecībās? Vai daudzi, izvēloties brīvdienu modeli, patiesībā izvēlas vieglāko variantu, lai nebūtu savā dzīvē nekas jāmaina?

No malas viss var izskatīties nevainojami. Cilvēks ir veiksmīgs, materiāli nodrošināts, redzējis pasauli un pats noteic savu dzīvi. Taču pienāk vakars, aizveras dzīvokļa durvis, un aiz tām ir klusums. Īpaši skaļš tas kļūst svētkos, kad citi steidzas mājās pie savējiem, bet tev jāizdomā, kur aiziet un ar ko nodarbināt sevi, lai nebūtu jāatzīst pavisam neērta patiesība — ar visu sasniegto tomēr nepietiek.

Iespējams, mēs pārāk ilgi esam sev stāstījuši, ka laime ir individuāls projekts. Ka vispirms jākļūst veiksmīgam, jārealizē sevi, jāiemācās nevienu nevajadzēt, un tad kaut kur pa vidu tam visam atradīsies arī īstais cilvēks. Turklāt vēlams jau gatavs — emocionāli nobriedis, saprotošs, interesants, materiāli stabils, bez kaitinošiem ieradumiem un, protams, bez liekas bagāžas no iepriekšējās dzīves.

Tikai cilvēki tādi nenāk.

Mēs visi ierodamies attiecībās ar savu raksturu, pagātni, bailēm, ievainojumiem un nejēdzīgiem ieradumiem. Ar mums visiem reizēm ir grūti. Tādēļ ir pārsteidzoši, cik viegli šodien mēdzam izmest cilvēku no savas dzīves brīdī, kad attiecības vairs neatbilst sākotnējai bildei. Mēs esam iemācījušies izvēlēties, bet ne vienmēr esam iemācījušies palikt pie savas izvēles.

Kad beidzas iemīlēšanās rozā briļļu periods, sākas ikdienas dzīve, kurā daudzi arī  neizturam eksāmenu.

Nogurums.  Atšķirīgi viedokļi. Neizrunāti aizvainojumi. Dienas, kad nav ne romantikas, ne vēlēšanās stundām runāt par jūtām. Reizēm otrs krīt uz nerviem, reizēm tu pats esi neciešams. Tieši tur attiecības vai nu iegūst dziļumu, vai beidzas, jo izrādās, ka esam bijuši gatavi iemīlēties, bet neesam bijuši gatavi mīlēt.

Mīlestība tomēr nav bezgalīga sajūsma par otru cilvēku. Tā ir arī spēja pēc strīda atgriezties pie sarunas, atzīt savu vainu, reizēm norīt lepnumu un neizmantot otra vājākās vietas kā ieroci. Tā ir prasme palikt draugiem arī tad, kad sākotnējie tauriņi sen aizlidojuši un dzīve vairs neizskatās pēc skaistas reklāmas.

Jo nomainīt partneri nav grūti. Grūtāk ir paskatīties uz sevi un pajautāt — vai nākamajās attiecībās es neatnesīšu līdzi tieši tās pašas problēmas? Var nomainīt cilvēkus kaut desmit reižu, bet no sevis aiziet nevar.

Un te nu ir mūsu laikmeta paradokss. Nekad agrāk mums nav bijis tik daudz iespēju izvēlēties, kur dzīvot, ko darīt un ar ko būt kopā, bet reizēm šķiet, ka tieši šī bezgalīgā izvēle ir padarījusi mūs nespējīgus kaut ko patiesi nosargāt.

Varbūt laime ir atrast cilvēku, ar kuru arī grūtajā brīdī vēl gribas meklēt ceļu vienam pie otra.

Jo panākumi patiešām var dot brīvību, komfortu un iespējas. Tie var nopirkt skaistu māju.

Bet tie nevar padarīt to par mājām.