Joprojām

Bezcerīgi iestigusi sirds mana tevī,  

Dāvinu viņai saullēktus, rietus,  

Vedu gar jūru lai burbuļus jauc,  

Bet viņa jau atkal paslēpjas tevī. 

Pat atnesu rādīt garkakla rupuci 

Lai paskatās dabā cik tālu tas redz!  

Ir viņai vienalga par rietiem un sauli,  

Tos meklē vien acīs, kas atspulgus tver. 

...Un tā, līdz sirmi jau mati rudens vējos... 

Bet sirdis,

Abas pie jūras joprojām,  

Viena otrai 

Pa nerātnam skatienam met.