Skats uz dzīvi.

Tie kas augstos plauktos sēž, krata pirkstu, dusmas raida. Paši taču vainīgi mēs esot, neprotam tās nedienas projām raidīt. Atliekot mums tikai tagad bļaut un skraidīt. Ūdens kartupeļu vagās sēž, ziemā jānomirst būs badā. Paklausījos, palasīju, kopā visu saliekot secinājums viens. Portrets mans pavisam biedējošs, kurš tādu var ciest. Pati jau visur vainīga, tāpēc jau neesot laimīga. Esot es ar prāta spējām mazām, gandrīz tā kā omes kazām. Apdraudot es visu ciemu, sabojājot ko vien varot. Laiki grūti, strādāt nāksies, negribās taču nomirt badā. Sveces, ģeneratoru es pirkšu, taisno ūdens trubu no upes vilkšu. Dzeguzi pie sevis saukšu , lai tā kūko cik mums ilgi būs vēl tumsa. Tad jau skats uz dzīvi gaišāks kļūs.