Jūra.

Pavisam klusi un nemanot norimst vētra manā sirds jūrā. Gandrīz izdzisis ugunskurs, tikai vēl dažas ogles kvēlo, ugunskurs kuru reiz aizdedzām abi. Tikai reizēm pa upi uz jūru atpeld jau mazliet piemirstas atmiņas. Jūra paliek nemierīga, uzbango augsti viļņi un kāds lietus mākonis sāk mētāt lietu. Sāļas lietus lāses kā asaras plūst pa vaigiem, uzjundī sen piemirstos notikumus. Jo projām vēl skaitu mēnešus, gadus, kaut to skaits sen jau nojucis. Skaitu un ciemos gaidu, ne tikai sapņos, kur kavējies īsu brīdi, saulei austot atkal pazūdi ceļā uz to pusi no kuras atnāci. Tu esi izmainījies ļoti, nav vairs tavs smaidīgais acu skats, bet gan cilvēks, kurš noguris un vecs. Tu neesi vairs tas pats! Dzīve jau nav tur kur uguni spožāk kur, bet gan tur, kur gribās vakaros atgriezties mājās, siltums kur mājo. Neiesim viens otram garām, atcerēsimies jūru plašo un ugunskuru kurā ogles vēl gail un siltumu dod.