Rudens.

Nevar jau tikai par citiem rakstīt, pamēģināšu tā saudzīgi un skaisti izteikties arī par sevi. Nevaru es iekļauties nevienos rāmjos. Man galvā ir ielikta programma viena, no tā visa esmu pikta. Man saka, esot es veca, nevarīga un stīva, neesot es vairs dīva, kaut gan esot vēl es dzīva. Prāts man neliek mieru, baksta un uz priekšu bīda. Domas kā karuselis griežas, varbūt pamēģināt spērt soli un sākt jaunu dzīvi. Būtu jau labi, bet visu to var dot tikai cilvēki divi. Maldos pa ziedošām pļavām un mežu takām meklējot tevi. Drīz rudens, uzziedēs virši, pēdējie ziedi, kurus noplūkt var. Takas un taciņas mazas, rīta rasā saslapēs kājas, bet tās vedīs uz māju, kur siltums gaida, vienmēr logā degs gaisma. Taciņa maza, bet abiem tā mīļa.