Pārdomas.

Šorīt ar meitenēm gaidījām autobusu. Tur bija piebraucis arī vīrietis invalīdu ratiņos. Jauns, viņš runāja pa telefonu, kādam stāstija par saviem vairākiem datoriem, kur jāpārvieto faili. Viņš izskatījās var teikt labi. Neuzkrītoši viņu vēroju. Bet viņš arī, viņš vienkārši skatījās uz mūsu kājām, nezinu kā pateikt, alkaini, ar nožēlu, un tai brīdī likās, par ko es vai vispār daudzi sūdzas, mums ir tas, kas daudziem nav, veseli visi četri locekļi, redze, dzirde. Ir jumts virs galvas, šodien esi ēdis, ir apģērbs, ir dzeramais ūdens. Varbūt mēs dzīvojam kāda cita sapņu dzīvi.