Laulības statuss

Tas bija likteņa lemts, jo visas zīmes norādīja uz nenovēršamo. Ilgās kavēšanās pie spoguļa, laba kafija pašam sev un domas... vienīgi par sevi. Šaubu nebija ne mazāko - es biju iemīlējies.

Sevī.

Lasot ziņās par arvien jaunām laulības formām un to nostiprināšanu likumos, sapratu, ka arī man ir dota iespēja. Kādēļ gan es savai personībai nevarētu piešķirt laulības statusu? Laulība ar sevi taču arī ir laulība. Galu galā, laulības definīcijai vairs nav sarkano līniju — tā drīzāk ir filozofija, nevis kaut kas, ko ierobežo bioloģijas vai fizikas likumi.

Aizpildot dažādas anketas, joprojām gadās sastapt aili "ģimenes stāvoklis". Kādreizējie "vīrs" un "sieva" ir pazuduši līdz ar bargajām ziemām manā jaunībā. To vietā tagad ir daudz neitrālākais apzīmējums — "laulātais".

Kāds varētu jautāt:
- Nu un kāds ir ieguvums no tā, ka esi salaulājies pats ar sevi?

Es atbildētu pavisam vienkārši:
- Statuss!

Tas ir gluži kā tituls vai akadēmiskais grāds. Vīrietis laulībā! Vai tas nepiešķir zināmu cēlumu? Nopietnību? Varbūt pat autoritāti? Laulība - kā augstākā civilizācijas forma.

Uz baznīcu es negāju - tur, visticamāk, man šādu laulību atteiktos noslēgt. Pašvaldības dzimtsarakstu nodaļa šķita daudz piemērotāka ceremonijai. Doties pie notāra būtu tikpat "romantiski" kā samaksāt par laulību pie "Maxima" kases.

Ceremoniju vadīt es palūdzu manai draudzenei Tatjanai. Mūsu retajās tikšanās reizēs viņa mēdza mani mīlēt mutiski uz automāšīnas pakaļējā beņķa, un es pret to nekad neprotestēju. Mazliet skumji, taču turpmāk mūsu tikšanās droši vien kļūs vēl retākas - es vairs neesmu brīvs.

Tagad esmu laulāts.

Uz laulības reģistrācijas ceremoniju ieradās arī mani labi draugi - biedrības "Dzimtā valoda" līderis Vladimirs Lindermans un žurnālists Andrejs Mamikins.

- Es tevi pasludinu par laulāto! Uzvelc gredzenu!  - Tatjana ar sev raksturīgo krievu akcentu svinīgi iesvētīja mani laulāto kārtā.

Pēc tam pie manis nāca draugi, Tatjana un mani radinieki, dāvināja ziedus un apsveica. Acīs sariesās aizkustinājuma asaras.

Pirmā nakts!

Nē, nē... nepadomājiet neko nerātnu. Tie saņurcītie papīri man blakus fotogrāfijā nav papīra salvetes. Tās ir no piezīmju blociņa izrautas lapas. Es rakstu esejas ar garu zīmuli, un, līdz piedzimst kas patiešām labs, neskaitāmi melnraksti tiek saplēsti, izmesti un aizmirsti.

Silta vasara. Medusmēnesis. Pazemīgi viesmīļi, kuri cenšas mani iepriecināt ar izcilu kafiju.

Kas gan cilvēkam vēl vajadzīgs, lai viņš justos laimīgs?

© 2026 A. Pumpurs. Visas tiesības aizsargātas.