grūtību nozīme

„Nāks laiks, kad jūs ar prieku raudzīsieties uz katru pārbaudīumu, kad jūs jutīsiet izaugsmi, ko tie atnes.”

Vienā raidījumu sērijā parasti bieži viesim uzdod jautājumu: „Kas, Tavuprāt, ir pats svarīgākais dzīvē.” Un tad katrs kaut ko atbild. Kāds atbild, ka bērni, īpaši, ja tēma bijusi par problēmām ar bērniem, un tā katrs atbildēja, izceļot tēmu, kas viņu uztrauc, - ka tiesi tas dzīvē ir svarīgākais. Tas jau vien izklausās nedaudz nekorekti kā vispārīga atbilde.

Esmu domājusi, ko es atbildētu, ja man jautātu, kas dzīvē ir svarīgākais. Es visdrīzāk būtu atbildējusi vēl kādu laiku atpakaļ – „ģimene”, „mīloša ģimene”, „ģimenes esamība”, jo ši ir joma, kuras disharmonija iet cauri manai dzīvei. Atceros, ka no bērnības man bija priekšstats par ideālu ģimeni – par tādu lielu ģimeni, kur paaudzes dzīvo kopā, vienā mājā, ir 8 bērni, māsas un brāļi, visi laimīgi, priecigi, saticīgi un ir tāda milzu draudzīga kopiena. Daudzās tautās, nācijās, pat kādam Latvijā tādas ģimenes ir.

Bet tagad es tomēr atbildētu savādāk: galvenais dzīvē ir izkopt zināšanas, gribu un spēju cīnīties ar grūtībām. Tas nav nekāds joks. Jo grūtības dzīvē būs katram savas un mērķis nav, lai tieši šo vai vispār grūtibu nebūtu, bet lai būtu spēja, drosme, griba un zināšanas ar tām cīnīties. Tas ir bezgalīgs stāsts. Jo gan zināšanās var augt bezgalīgi, gan bezgaligi var vingrināt gribasspēku un disciplīnu. Un, lai kā Tu censtos, īpaši, ja dari to pašmācības ceļā, vienmēr esi tālu no „olimpiskā čempiona”, šķiet, pat no parasta sportista.

Kas ir disciplīna un griba, to nojauš ikviens. Kas ir tās zināšanas, - tā jau ir nedaudz mistika. Manuprāt, zināšanas ir jebkāds zināšanu fragments – pašpalīdzības grāmatas (jūs zināt, ka tās ir n-tās), psihologu grāmatas (tas laikam tas pats), dažādas reliģiskās mācibas. Bet kaut kas no šīs sērijas tas ir. Un var, protams, mācīties bezgalīgi, bet apgūt un praksē pielietot maz.

Tomēr atgriežoties pie ģimenes, manuprāt, es nemaz nebiju tik tālu no universālas patiesības ari agrāk. Ģimene – tā ir drošiba un piesaiste, kas ipaši svariga ir agrā bērnībā, kad cilvēkam veidojas refleksi, reakcijas, priekšstati zemapziņas sajūtu līmenī. Drošūba un piesaiste – tas ir tikpat svarīgi kā gaiss un ūdens, tikai lai cilvēks spētu funkcionēt enerģētiski. Var būt ēdiens un gaiss, un jumts, bet nebūt šī enerģētiskā ēdiena. It kā esi dzīvs, bet iekšēji ir noticis kāds parrāvums ar dzīvības uzturētājsaikni.

Un tieši tāpēc, kā es esmu sapratusi, lai šo pārrauto tukšumu kompensētu, vēlāk cilvēki lieto alkoholu, kļūst par darbaholiķiem, iegūst kaudzi citas bezgalīgas atkarības un tendences un šī tukšuma aizlāpīšanas veidus, kurus ir grūti atpazit. Tas ir diezgan liels fenomens, jo vieni cilvēki dzer, jo grib atzīmēt Jauno gadu, bet citi cilvēki dzer, jo nespēj nedzert iekšējā tukšuma dēļ. Cits strāda, jo grib realizēties, bet cits strādā, jo bēg no tukšuma sajūtas. Bet interesanti, ka to nekāda darbība nevar aizpildīt, tikai uz laiku „aizmālēt”. Un piederība un drošība nav tikai bērnībā vajadzīga. Droši vien var pētit, kāpēc dažādi cilvēki izvēlas dazādos veidos aizpildīt tukšumu. Tur loma gan ir iedzimtām īpašībām un temperimentam. Un to tiešām var pētīt. Bet tā bēgšana no sevis nav pareizais virziens.

Un vēl es sapratu/uzzināju tādu fenomenu. Tā ka es ticu, ka mūsu dzīves apstakļi lielā mērā sākotnēji ir noteikti (bet iekšēji mēs drikstam mainīties līdz bezgalībai un tas arī izmaina apstākļus), tad arī šis „piederibas/drošibas/mīlestibas deficits”, lai cik butu traumējošs, jau ir iepriekš noteikts. Tāpēc nevajag meklēt vainīgos. Bet svarīgi ir procesu izprast. Un runājot par izprašanu, fenomens ir tāds, ja cilvēkam minētais pietrūkst, viņš no šī deficita var attīstīt pastiprināti jūtu un apkārtējās pasaules uztveres spēju – tā uztveres attīstība mēģina kompensēt drošības trūkumu. Tiešām tā ir, ka vajag nedaudz ciest, lai sāktu dzejot dzeju (tas gan nav obligāti). Savukārt, ja cilvēkam ir smadzenes, tad lai kompensētu minēto deficītu, viņš sāk pastiprināti smadzenes „grozit”, jo tas ir veids, kā psihe/organisms mēģina nomierināties. (Ja cilvēkam ir daudz jūtu un daudz smadzeņu, tad notiek „hipermentalizācija” – cilvēks jūt un domā virs vidējā – tā var rasties arī talanti, taču tas biežāk ir kā blakusefekts „deficītam”. ) Tātad gan pastiprinātu smadzeņu darbību, gan jūtu pasaules uztveri veicina „drošības” deficīts. Taču dzīves uzdevums vienalga ir spēt sevi sadziedēt, savākt, atrast alternatīvu dziedinošu enerģiju.

Tā kā kosmoss ir visaptverošs un plašs, un mūs ir radījis Dievs, un drošības/piederibas pamatenerģiju mēs neesam ieguvuši caur cilvēkiem, tad mums ir jāatrod saikne ar „centru”. (Dieva īsā definīcija ir tāda, ka tas atrodas ārpus mums un ir mūsos un savieno katru šūnu, viņā viss pastāv un bez viņa nekas nepastāv. Un Dieva sinonīms ir mīlestības enerģija, saikne – bez tās nespēj dzīvot neviena dzīva būtne, pat ne atoms. Kad bērns piedzimst uz Zemes, sazemētu atblāzmu no šīs enerģijas automātiski dod vecāki un sabiedrība mīlestības formā bet, ja nedod, tad ir sajūta, ka esi atdalījies no gara dzīvības devēja. Tāpēc to var nosaukt par „centru”. ) (Bet visi parbaudījumi stiprina garu - mīlestības saikni gala finālā; jo, ja esi savienots ar "centru", pats kļūsti par to, kurš izstaro saikni, drošību un piederību.)

P.S. Cilvēks, kurš piedzimst ar „mīlestības/drošības deficītu”(disfunkcionālu ģimeni jeb gimeni, kas rada traumas, arī "tukšumu"), ir tāds pats, kas piedzimst bez kājām. Nevarēsi ar visiem vienā taisnē piedalīties „normālu cilvēku sacensībās”, vienmēr būs viss grūtāk, būs jāpielāgojas. Bet galu galā arī cilvēks bez kājām var dabūt mākslīgas kājas, daudz trenēties, paciest, demonstrēt izturību un mērķtiecibu, strādāt vairāk un beigās skriet vienā linijā ar visiem. Kājas ierobežo, bet gara spēku, gara virzību tas var neietekmēt (gan var, gan nevar ietekmet). Ir cilvēki bez kājām, kuri dzīvē ir apgrūtinājums sev un citiem. Un var but cilvēki arī ar kājām, kas apgrūtina citus. Tā ka – ir kājas vai nav kājas – katram ir pienākums kļūt tik „iekšēji veselam”, lai varētu dot drošibas sajūtu, saikni un mieru arī citiem, ne tikai pats sevi ar to nodrošināt (tomēr ar sevi jāsāk). Un tas ir ceļš visas dzīves garumā. Un tas arī ir pats galvenais dzīves uzdevums, kas jāapgūst neatkarīgi no nekā.