Dzīpariņš.

Tev ir zelta sirds, pat no liela attāluma jūtu tās siltumu. Vakaros kad debesis zvaigžņu pilnas un tās koši mirdz, manas domas ar lēna vēja palīdzību tiek nestas pie tevis. Tu sajūti mani es sajūtu tevi, kā pavasara vēsmu sirdī. Kur vēl tie nakts sapņi, redzu tevi stāvam pie manas gultas, jūtu tavus apskāvienus un siltumu. To nevar sajaukt ne ar ko citu. Mūs vieno neredzams dzīpariņš jo projām. Nelīdz ne pērkona dārdi, ne zibens saspertie koki, bet dzīpariņš mūs tura kopā. Tas nav saprotams citiem, bet tikai mums abiem diviem. Tā neredzamā saite mūs nes cauri visām dzīves vētrām.