kalpi un kungi

Man gribējās vēlreiz par lomām parunāt.  Par bērnības lomām. Ne jau par visām, bet tām, kuru eksistencei (un psiholoģijā atzītajam fenomenam) es pievērsu uzmanību. Tātad, ja pret bērnu izturās „ar nosacījuma mīlestību” - visi pieaugušie aizņemti, neapmierināti, tipiski šķirtās vai disfunkcionālās ģimenēs (alkohols, vardarbība), kur ir pavēles, nepietiekama uzmanība, - bieži tiek ieņemtas 2 lomas:

1) „esmu kalps” (ar novirzi) – „ja kalpošu, būšu drošībā – kalpošu līdz pēdējam elpas vilcienam”.

2) „esmu kungs” (ar novirzi) – „nekad nevienam nekalpošu, - tikai tā būšu drošībā”.

Nav zināms, kāpēc vieni ieņem vienu lomu, bet citi – otru. Varbūt tas tiešām  ir ar dabiska rakstura noslieci saistīts. Bet abas lomas „ar novirzēm” ir disfunkcionālas, kas traucē vēlāk dzīvē veidot attiecības un būt veiksmīgiem. Kunga loma vairāk nes vīrišķu raksturu, kalpa – sievietes, taču tās abas piemīt abiem dzimumiem, varbūt pat vienlīdzīgās daļās. (Reizēm šķiet, ka  īpaši toksiski tas izpaužas, ja „kunga daba ar novirzi” ir sievietei, bet „kalpa daba ar novirzi” - vīrietim.)

Par kalpa lomu interesanti šķiet tas, ka liekas – nu kā tā var kaitēt? Viņam zemapziņas programma strādā tā:  „Es nekas neesmu, bet, ja būšu čakls un noderīgs, mani no šīs sistēmas neizmetis, mani milēs un cienīs, par mani parūpēsies, būšu tiesīgs te atrasties”. Bet kalpa problēma ir tāda, ka nemāk novērtēt, vai šajā sistēmā viņa kalpošana ir lietderīga un vai viņa kalpošana izpilda viņa sākotnējo mērķi. Kalps ir diskonektējies ar savu „es”, viņš nezin, ko grib, neuzdrikstas gribēt (jo kalpiem bērnibā tas nav jautāts), tā vietā atdod savu laiku un darbaspēku kaut kur. Kalps pat nemana, ka pret viņu sāk izturēties necienīgi, jo parasti neciena tos, kas neciena  sevi.  Un tad notiek paradokss –viņš, nevis paliek attiecibās, bet viņu izmet no attiecībām, vai sāk tik traki ekspluatēt, ka pat pats saprot, ka te palikšana nav droša. Cilvēks ar „kalpa programmu” padara nevienlīdzību tur, kur sākotnēji bija vienlīdziba un bija jāpaliek vienlīdzibai un cieņai.

Kamēr kalps nepārprogrammēs kalpa dabu, viņš vienmēr paliks nenovērtēts kalps, kurš nesagaidīs cieņu un novērtēšanu. Ar to kalpa loma ir slikta un pašiznīcinoša. Kalps nevar pats uz sevi balstīties, nespēj buvēt pili vienlīdzīgi kopā ar citiem balstiem. Kalpu izmanto – visu svaru sagāž uz kalpu, un krīt gan kalpa pils, gan pats kalps. Tā ir zaudējuma pozīcija. Un to pašam ir grūti pamanīt.

Kalpam ir grūti pamanīt, kurā brīdi viņš kalpo par daudz. Kalpam ir jāseko līdzi, vai no otras puses ieguldījums ir vienlīdzīgs. Kalpam ir jāapstājas kalpot, ja no otras puses saņem mazāk. Bet kalps saskaņā ar bērnības programmu ir pieradis ignorēt, ka kalpo tikai vienā virzienā, jo tas viņam ir dabiski.

Varētu cerēt, ka dzīvē var sastapt arī krietnus cilvēkus, kas pret kalpu izturas krietni. Taču laikam dabā ir līdzsvara princips. Ja Tavā personībā ir kāda novirze, dabas likumi to izgaismos, jo tūlīt atsūtīs spēkus, kas parādīs, ka būt par kalpu „ar novirzi” – tā ir disfunkcija. Tāpēc uzdevums ir koriģēt šo lomu. Un tas ir tikpat grūti, kā alkoholiķim pārstāt dzert.

Un tad ir tie otri, kuri nolemj: „Nekad nevienam nekalpošu.” Vai pazīstat tādus? Tā arī nav dabiska loma. Šī ir izdevīgāka pozīcija nekā būt kalpam, jo viņi sevi ciena un citi viņus ciena – nepazemosies, nelūgsies, neskries pakaļ. Tā ir viņu priekšrocība! Vienlaikus arī grūtiba, jo paciest kaut ko, galvenokārt runa par prasībām attiecībās, ir grūti. Un viņi nevienam nekalpo. Vēl trakāk, ja tāda ir sieviete, tad izkomandēs gan bērnus, gan vīrus., neceriet uz aprūpētāju un „viras virēju”. Viņiem piemīt īpašība – spēja būt cietiem un pat nežēlīgiem. Tas palīdz būt līderiem, taču ģimenes attiecibās tas bieži atstāj „salauztas sirdis” – var pamest bērnus, „atslēgt cilvēku ar visām problēmām”, - un pat nenožēlos. „Nē” ir vārds, kuru viņi teiks biežāk nekā vajadzētu.  Un veselīģas attiecibas viņiem arī nesanāk veidot. Privātajā dzīvē dažādos salikumos izvairās no pienākumiem, kas prasa ilgstošu ieguldījumu attiecībās. Savus resursus parasti citos neiegulda, jo tas nav droši. „Kungi ar novirzi” reti saprot un atpazīst savu „disfunkciju”, jo ir mazāk jūtīgi, mazāk reflektējoši, mazāk gatavi saskatīt sevī trūkumus – zemapziņas programma no tik nepatīkamas pašanalīzes aizsargā.

Normāli ir tā, ka cilvēki nav ne kalpi, ne arī kungi ar novirzi. Es pieļauju, ka cilvēki var būt vairāk asistējoši un vairāk līderi, taču tad kalpi ir ar pašapziņu, nekalpos vidē, kas nebūs ar līdzvērtīgu atdevi, un veselīgi līderi būs ar spēju rūpēties un nebaidīties no ilgtermiņa atbildibas, būs ar spēju to turēt, arī pakalpot neizvairīsies.