par neko

Labi, ierakstīšu šodien arī kaut kādas muļķības. (Daļu no nopietnu un nenopietnu domu plūsmas). Šī būs nenopietnā daļa. Soc.tiklos sekoju 2 cilvēkiem. Ne jau speciāli, bet nespeciāli. :)

Par vienu šobrīd brīnos, kā atkaujās no negatīviem komentāriem. Ne jau atkaujās, bet kādā stoiciskā mierā tos pieņem. Komentāri šausmīgi pretīgi. Var arī saprast to cēloni, lai gan negatīvos uzbrukumus un  ļaunumu kā tādu ne tik viegli saprast. Bet cēlonis negatīvismam ir racionāls, kaut ne objektīvs un samērīgs ar komentāru ļaunīgo dabu. Bet ne jau par tiem komentāriem brīnos, bet par stoicisko mieru. Cik zinu, tas cilvēks savulaik ar budismu bija aizrāvies. Esmu parliecināta, ka viņs ir iekodējis budisma idejas – kaut vai pludi un „sxxx” gāžas – man viss vienalga. Malacis. Iespaidīgi. Budisms ir laba lieta. Bet „sxxx” gan nē. Vispār komunikācijā ar publiku šim tēlam var dot vērtējumu 9/10. Ļoti neslikti – ij asprātigi atbild, ij gudri, zinoši, inteliģenti, ij paklusēt zin kur, ij mierā palikt. Varbūt 10/10.

Bet uzķēru, ka neskatoties uz stoicisko mieru pret „sxxx” masu, viens uzdeva jautājumu, kas riktīgi šim notrigerēja iekšējo dziļāko būtibu. Un tur gan ļāva nemieram vaļu. Viens jautātājs nejauši uzdeva sāpīgu personīgu jautājumu. No publiskā tēla viedokļa atvairijās varbūt pat eleganti, bet man gan iekrita acīs, ka tieši atvairījās-izvairījās un tā pamatīgi izvairijās. Bet tas jautājums ļoti dziļi aizskāra, jo nākamais ieraksts sekoja ar uzrunu, kas bija turpinājums tam komentāram, lai vēl papildus nolīdzsvarotu to atbildi, ko negribēja dot. Vai varbūt varēja to paust savādāk. Patiesībā paliek atklāts jautājums – atklāt patiesumu, bet elegantāk nomaskējot, bet tas nozīmētu atklāt kādu ievainojamību, vai vispār kaut kā pārfutbolēt, un publika varbūt nav tik gudra, lai pamanītu dziļu aizskārumu. Nu nekas, lai cīnās, tas nemaz nav viegli. Dzīvot vispār nav viegli.

Un tad ir otra persona, kurai piesekoju. Piesekoju viņai pēc vienas sarunas ar vienu paziņu, kura par viņu runāja, bet negribēja atklāt, kas tā par personu. Man baigi sainteresēja un pati atradu, tā ka tagad sekoju līdzi. Tā persona mani fascinē un joprojām nesaprotu ar ko. Pirmkārt, viņa arī ir „hiper-mentalizētais tips” (citreiz pastāstīšu, kas tas ir). Vairāki ir teikuši, ka viņa ir muļķe. Mani tas izbrīna, jo intelekts, loģika un pasaules jūtu un emociju uztveres spēja viņai ir virs vidējā. Sauc kā gribi, bet kapēc muļķe? Bet kaut kas jocīgs tajā visu laiku ir. Viņa cīnās vienas problēmas sakarā. 3 gadus cīnās. Cīnās it kā ar vējdzirnavām, bet tā viņai ir ļoti dziļa sāpe. 100% no pagātnes traumām jeb esošā sāpe ir pamodinājusi pagātnes sāpju mākoni. Mani nebeidz pārsteigt, cik cilvēks drosmīgi piesaka savas tiesības, cik gatavs būt redzams, cik stipri tic taisnības uzvarai („taisnība” situācijas kontekstā ir abstrakts jēdziens), cik ļoti nebaidās būt redzams. Tāpēc, ka man ir taisni pretēji – nu tā, ka pilnīgi pretēji. Tāpēc mani tas šokē. Un tīri no psiholoģiskā aspekta interesanti vērot, kā tas psiholoģiskais trilleris atrisināsies.VIsvienkāršāk būtu, ja viņa ar savu sāpi un netaisnibas sajūtu ielīstu būrī un klusētu – tā kā visi ari iesaka darīt, sagaida, ka darīs un es arī tā darītu.  Tas šķiet kā ērtākais atrisinājums visiem. Dažkārt vienīgais. Bet viņa nē – viņa izgaismo un izgaismo un cīnās un cīnās. Mani parasti apstulbina viņas drosme vai neprāts. Varbut tāpēc, ka man tas kaut 0, 5% apmērā būtu jāapgūst no viņas.

Tāds bija šis ieraksts par neko.