psiholoģijas noslēpumi- kritika

Jautājums chatgpt: Vai var tā būt, ka bērnībā ir tik daudz saņemts kritikas, ka vēlākā vecumā rodas alerģija - nespēj pieņemt neko vērtējošu? Līdzīgi kā pārdzerties kafiju, kamēr organisms reaģē?

Atbilde: 

Jā, tā var būt. Un tam ir diezgan labi saprotams psiholoģisks mehānisms. Tikai es to nesauktu par "alerģiju", bet par sensibilizāciju jeb paaugstinātu jutību.

Ja bērns regulāri saņem kritiku, notiek ne tikai tas, ka viņš dzird konkrētus pārmetumus. Viņa nervu sistēma iemācās vienu likumu:

Tas ir daudz dziļāk nekā "man nepatīk kritika".

Ja bērnībā kritika nozīmēja:

• kauns,
• pazemojumu,
• vainošanu,
• mīlestības vai pieņemšanas zaudēšanas draudus,
• pienākumu kļūt "labākam",

tad pieaugušā vecumā jebkurš vērtējums var automātiski iedarbināt to pašu trauksmes sistēmu.

Svarīgi saprast: reakcija bieži nav proporcionāla konkrētajai kritikai. Smadzenes reaģē uz veco modeli, nevis tikai uz pašreizējo situāciju.

Piemēram, divi cilvēki dzird vienu un to pašu teikumu:"Šo prezentāciju varētu uzlabot."

Viens domā:"Labi, paskatīšos."

Otrs izjūt:"Es neesmu pietiekami labs. Mani tūlīt noraidīs."

Atšķirība nav intelektā. Atšķirība ir nervu sistēmas iepriekšējā pieredzē.Tātad kritika nebija par konkrētu rīcību. Tā skāra identitāti un piederību.

Tāpēc es teiktu, ka tavs jautājums ir gandrīz pareizi formulēts, bet precīzāk būtu:"Vai bērnībā ilgstoši saņemta nosodoša un ar piederību saistīta kritika var padarīt cilvēku ļoti jutīgu pret vērtēšanu pieaugušā vecumā?"

Uz to atbilde ir – jā, var. Un tas ir viens no labi aprakstītajiem mehānismiem attīstības psiholoģijā un shēmu terapijā. Taču tas nenozīmē, ka cilvēks nekad vairs nevar pieņemt atgriezenisko saiti. Bieži vien, iegūstot drošāku pieredzi attiecībās un mācoties atšķirt konstruktīvu atgriezenisko saiti no personības noniecināšanas, šī paaugstinātā jutība pakāpeniski mazinās.

_______

It kā nekas jauns, bet tomēr jauns. Bērnībā lomas un attieksme tiek paņemta zemapziņas līmenī. Bet lai to izprogrammētu ārā, ir vajadzīga ļoti liela apziņa. Turklāt arī treniņs vajadzīgs. Vajag labprātīgi iesaistīties kritikas situācijās un iemācīties "nelocīties sapēs" no kritikas. Jo uzskats ir tāds, ka tāda saasināta attieksme nav radusies rakstura ietekmē, bet bērnībā, kamēr formējas zemapziņa, neironi, neapzinātas jūtas, attiecīga uzvedība, reakcijas ierakstās nervu sistemā. Tātad atkal ir vajadzīga pieredze, kas pārraksta nervu darbību. Parasti saka, ka drošas, veselas attiecibas pārraksta traumas. Bet paradokss ir tāds, ka esošās traumas piesaista tāda paša rakstura jaunu pārklājumu, kas to "neveselo novirzi" vēl pastiprina. Un tapēc ir psihoterapijas, kas palīdz izkāpt ārā no bērnības neironu programmām. Un, ak vai, cik ļoti pietrūkst zināšanas jaunajiem (un vecajiem) vecākiem par to. Tāpēc es saku, ka atbildību par bērnu garīgo audzināšanu vajadzētu daudz stingrāk ielikt valsts likumu rāmjos, jo tas ietekmē neiedomājami daudzus procesus vēlāk - tautas garīgo veselību, noziedzības limeni, veselibu vispār, dziimstību, laimes sajūtu, materialo labklājību - praktiski pilnīgi visas sfēras. Tie ir kā dīgļi, kā sēklas, kas bez lielām pulēm sāk augt pareizā virzienā. Bet tam kā reiz uzmanību nepievērš praktiski nemaz. 

P.S. Bet, ja tā pilnīgi godigi, pārprogrammēt ir gandrīz nereāli vai arī tas ir titānisks darbs. Ja klausies kritisku, tas ir kā griež brūcē. Izdziedēt brūci var drošās attiecibās. Un pamazām jāpierod atkal klausīties kritiku (bet ne liela intensitātē - pareizā intensitātē un uzmanīgi), lai rēta vairs nereaģe. Līdz galam to izārstēt nevar. Tas attiecas uz citām traumām arī, bet samazināt gan var ar terapijām. 

P.P.S. Vēl viens moments - bērnam vajag pēc iespējas vairāk piesaistes personu. Jo viens cilvēks nevar rīkoties ideāli (un jo vairāk viens, jo mazāk ideāli). Bet ja ir vairāki cilvēki (kaut atsevišķi dzīvojoši, bet stabili klatesoši), viņi neskar tik spēcīgi drošības sajūtu. Ja viens cilvēks, piemēram, tikai audzina bērnu (viena piesaistes persona), tad katrs nepareizs gājiens spēcīgi sasaistās ar drošības sistēmu un rētu iegriež dziļāku. Ja to pašu darītu cilvēki, kas bērna dzīvē ir vairaki, tad reakcija negatīvi paliekoša pat var nebūt. Un to, kad šķiras, atkal nezin. Ja zinātu, tad mazāk tik apzināti nodarītu ļaunu, piemēram, izvēloties nepiedalīties bērna dzivē vai veicinot, lai otrs (cits) nepiedalās. Tādu kļūdu mēdz nodarīt daudzi pat it kā aiz mīlestības vai labturibas nodomiem vai biežāk - neko nedomājot.