Mīļais spilventiņš.

Man šodien tāda jautrāka diena. Glāzi neesmu cilājusi, lai būtu tā jautrība, bet gan atsēdos pļavas malā un vēroju notiekošo. Vienā pļavas stūrī no meža iznācis dzīvnieks , kurš cītīgi rakņājas pa melnzemes čupu, cerot tur vēl atrast kādu smirdīgu, nesatrūdējušu mēslu. Nadziņi jau aplūzuši nabaga dzīvnieciņam, bet nekas uzņēmība liela. Kādam jau jādara arī tie netīrie darbi. Mežmalā uz celma atsēdusies balta, nevainīga dūjiņa, kura cilā rasaskrēsliņa glāzi ar tajā pielijušo rīta rasu. Dūjiņai dikti patīk tā nodarbe, jo tad vaidziņi paliek sārti. Tikai tajās reizēs ar to domāšanu un runāšanu dikti misējas, bet tas jau nekas, neviens jau nezina, ka tā ir tā tikumīgā dūja. Meža malā, kokā sēž gudrā pūce, gatavo citu putnu dižās dziesmas un izteicienos, lai piemērotā brīdī tos šautu laukā, kā ar bultu. Vēl tikai jāpagaida vakars ieradīsies tiesnese un sakārtos visu izteikumus par katru burtu, komatu un punktu. Jutīsies lepna par savu padarīto darbu un žāvādamies aizies gulēt.  Visiem pļavas iemītniekiem par prieku izteiksies vīriešu kārtas pārstāvis, kuram rokās būs smilšu spainis, kuru viņš savācis staigādams pa pļavu. Kaut kas traks, es taču biju aizmigusi un sapņojusi! Te nu bija pļava, pašas gultiņa un mīļais, mīkstais spilventiņš.