Kaimiņa sieva.

Pie mums karstuma dēļ Glābšanas dienests izsludināja brīdinājumu, bet mediķi ieteica no pulksten 10 līdz 16 neiet ārā un vairāk dzert. Mēs ar kaimiņu šo ieteikumu uztvērām ļoti nopietni – dzert sākām jau no sešiem rītā, lai līdz desmitiem dienas norma būtu izpildīta. Tā godprātīgi ārstējāmies kādas divas nedēļas.

Pirmajās dienās karstumu tiešām varēja panest vieglāk. Saule šķita mazāk nikna, odi sāka lidot zigzagā, un kaimiņa suns mūs sveicināja kā tuvākos radiniekus. Vienā brīdī kaimiņš pat apgalvoja, ka dārzā redz pingvīnus, bet es mēģināju ieslēgt kondicionieri televizoram.

Diemžēl mūsu ārstēšanās procesā iesaistījās kaimiņa sieva. Viņa kategoriski iebilda pret mūsu centieniem godprātīgi pildīt ārsta norādījumus par šķidruma uzņemšanu. Katru reizi, kad gatavojāmies kopīgi papildināt organismu ar šķidrumu, viņa uzradās ar jautājumiem: "Vai jūs vispār zināt, cik ir pulkstenis?" un "Vai kaut vienu glāzi ūdens šodien jau izdzērāt?"

Mēs centāmies skaidrot, ka alus arī pārsvarā sastāv no ūdens, taču šis zinātniskais arguments mājas medicīnas konsīlijā netika pieņemts. Beigās mūsu ārstēšanās atgādināja slepenu operāciju – satikāmies šķūnītī, runājām čukstus un, izdzirdot kaimiņa sievas soļus, momentā sākām apspriest tomātu stādus, gurķu ražu un asinsspiedienu.

Kad kļuva pavisam nelabi, devāmies pie ārsta. Viņš mums ielika sistēmu un stingri noteica: "Jums vajag vairāk dzelzs." Mēs, kā paklausīgi pacienti, ilgi nedomājām. Nākamajā dienā metāllūžņos nodevām kaimiņa metāla garāžu, manu "bembi", veco sētu, divus radiatorus, čuguna pannu un vēl šo to, kas pagalmā spīdēja. Metāllūžņu pieņēmējs prasīja, vai mēs rūpnīcu neesam izjaukuši.

Vieglāk gan nekļuva. Toties pagalms kļuva tik tukšs, ka vienīgā ēna bija no elektrības staba.

To visu redzot, mans vīrs kļuva manāmi nervozs. Viņš paziņoja, ka, ja ārsts vēl kaut ko ieteiks, mēs droši vien nākamajā dienā nodosim arī viņa ilgi krāto skaņu plašu kolekciju. Es centos viņu nomierināt, sakot, ka vinila plates taču nav no dzelzs. Uz ko viņš atbildēja: "Pēc jūsu ārstēšanās metodēm es vairs ne par ko neesmu drošs." Kopš tā laika katru reizi, kad kaimiņš ienāk ciemos, mans vīrs vispirms saskaita plates un tikai tad aicina viņu pie galda.

Savukārt kaimiņa sieva joprojām rūpīgi uzrauga, lai mūsu šķidruma uzņemšana aprobežotos ar minerālūdeni, tēju un kompotu. Kaimiņš joprojām uzskata, ka tieši viņas dēļ mēs neesam spējuši pilnvērtīgi ievērot ārsta galveno rekomendāciju. Viņa sieva savukārt ir pārliecināta, ka tieši viņas dēļ mums vēl ir jumts virs galvas, manam vīram vēl ir visa skaņu plašu kolekcija, un kaimiņam vismaz palikušas garāžas atslēgas… lai gan pašas garāžas vairs nav.

Beigās ārsts, uzzinājis, ko esam sadarījuši, tikai nopūtās un paskaidroja, ka bija domājis dzelzs preparātus, nevis visu, kas pagalmā pievelkas magnētam. Tagad dzeram ūdeni, lietojam vitamīnus un ārsta norādījumus cenšamies izlasīt līdz galam. Lai gan kaimiņš joprojām uzskata, ka karstumu visvieglāk var panest, ja šķidruma uzņemšanu netraucē sieva.