laiks un attālums

virakocha

es lasu par šobrīd par manko capac, no tās pašas kultūras stāstus, kas ir saglabājušies. jumtu rauj nost, cik saistītas ir cilvēku kultūras. un ilgi, ilgi laiks un telpa tās nodala. saknes tomēr tik līdzīgas.

pirmo reizi es lasīju par virakoču no tūra heijerdāla grāmatu sērijas. trakais norvēģis ar saviem plostiem. :)

maz ir krieviski pieejams. neskatoties uz politisko situāciju, daudziem no manas paaudzes vienīgā pieejamā pasaules valoda joprojām ir krievu, nīstam to vai ne. un es centos atras kaut ko labu, piezemētu, vienkārši izstāstītu par manko kapaku.

par manko capac

un tehnologijas arī te nāk palīgā, jo tagad var ieslēgt tulkošanu automātiski. vai nav ironiski, ka daudzi saprātīgi cilvēki ir rezerveti pret jaunām tehnoloģijām un tomēr, tās dod daudz. cik viss ir atkarīgs, kam tu izmanto - plikus pupus skatīties gultā vai mēģinot saprast vēsturi. :)

jā un labu sestdienu. gan es šodien arī kaut ko vēl uzrakstīšu. jā... es māku krist uz nerva, ja gribu. un manis ir daudz, nevar nepamanīt, ne dzīvē, ne netā. :)

anglis rāda pasaules karti

ps. viena no lietām, kas tiešām mani kaitina ir par daudzi plaši sastopama doma, ka senie cilvēki, senākas kultūras bija kaut kādi apkārt staigājoši pajoliņi, durņi kaut kādi. tā nebija vispār! cilvēki domā, es to redzēju, ot agrāk domāja ka zeme ir plakana! pat vēl viduslaikos. un tic tam. ēģiptieši, indieši, ķīnieši un vēlāk grieķi centās un centās izmērīt zemes rādiusu. un izdevās. grieķiem izdevās, gandrīz, tā ir svarīga piebilde. viņi kļūdījās par grādu un dažiem procentiem izmēra. bet trāpīja gandrīz "acī". varbūt tas var dot priekštatu par agro viduslaiku priekštatu par pasaules formu: ģerboņi uz pasaules valdnieku attēlojuma, kuri ataino to valdīšanu pār pasauli, kā piemēram imperatoru, zemi attēlo... kā lodi. nevis plakanu. un šo dīvaino mītu par seno cilvēku muļķību ir daudz.

gribi tālāk? kā cilvēkam, kam ir pieejama tikai acs un prāts var nonākt līdz tam, ka pasaulē ir ziemeļpols? pasaulē tāda nav, bet tajā pasaulē ir. kāpēc. tā riņķo, tāpēc! un ja kaut kas riņķo, tas riņķo ap kaut ko, tātad tam ir centrālā ass. izrādās ir. un izskatas, ka pasaule riņķo ap šo asi. davai izrēķinam to! un mūsdienās var likties, ka cilvēkiem ar akmens un vēlāk kapara ieročiem nevarēja būt sarežģītas skaitļošanas sistēmu. vai ne? nē, bija! un kā viņi varēja kaut ko izmērīt precīzi? viņiem nav instrumentu! ir! saule! :) tu mēri sauli un jo tālāk tu atkāpies no ēnas, jo arvien mazāka izmēra mērvienības tu esi spējīgs panākt. so smart, yet so simple.

tā, jūrnieki pamazām spēja izmērīt, kur atradās. atkal, zvaigznes un griešanās ass. bet te ir knifs. garums un platums. vienu var noteikt ļoti precīzi, otru nevar. vienīgais veids, kurš eksistēja līdz angļu domātājs atklāja kā mērīt attālumu, bija mest jūrā virvi ar mezgliem un tā noteikt ātrumu un attālumu pēc pagājušā laika. bet tas pavisam nebija drošs, tāpēc dreiks, kolumbs un citi kuģoja tālos ūdeņos kā tumsā. tu vari nojaust, kur esi, bet nevari droši pateikt.

un tomēr, kāpēc arī es rādu to japāņu un agļu saskarsmi. pirmais šoks japāņiem bija ar portugāļu ierašanos. portugāļu mazā šodien tauta bija vieni no pirmajiem unvirsālistiem. agrāk tādi bija grieķi, tad romieši, tad angļi. bet vistālāk aizkuģoja portugāļi, šī mazā tauta deva sākumu lielām eiropiesu jūras ekspedīcijām, spāņi bija vēlāk. bet izpratne par zemes izmēru, lielajiem okeāniem, tā naca tikai tiešu atklājumu rezultātā. japāņu un ķīniešu kultūras un izpratne par pasauli tāpēc nav noniecināmas, bet ir jāsaprot arī tas, ka ļoti daudzas eiropas tautas ir jūras tautas - no skandināviem līdz grieķiem. tā atklāj pasauli, tālo krastu. man tā patīk japāņu valoda, kā tā skan, kā izturas vīrieši, sievietes. vēl viena cilvēces pērle.