Es atnācu pie Tevis, pēdējo reizi,

pa klusām ejot caur mirkļa pelniem.

Lai ieraudzītu Tevi, pēdējo reizi,

kā gaismu, kas vēl turas aiz rāmjiem.

Lai ieskatītos Tavās acīs, pēdējo reizi,

un saprastu, ko vairs nevar izteikt.

Tur stāvēja viss, ko nevaram salauzt,

un viss, ko mums jāmāk palaist.

Pēdējo reizi, pēdējo reizi,

es elpoju Tevi un neteicu vairāk.

Pēdējo reizi, pēdējo reizi,

man sirds vēl kavējas, bet durvis jau vaļā.

Pēdējo reizi, pēdējo reizi,

šis klusums skan kā veca dziesma.

Pēdējo reizi, pēdējo reizi,

un tomēr tavs vārds man vēl deg uz mēles.

Lai apskautu Tevi, pēdējo reizi,

kā ziemas mētelī paslēptu vasaru.

Lai noglāstītu Tavus matus, pēdējo reizi,

kā vējš pār lauku, kas zina, kurp tas iet.

Lai noskūpstītu Tavas saldās lūpas, pēdējo reizi,

bez solījuma, bez vēl viena rīta.

Mēs stāvējām tur, kur beidzas vārdi,

un sākas tukšums, ko abi pazīstam.

Pēdējo reizi, pēdējo reizi,

es elpoju Tevi un neteicu vairāk.

Pēdējo reizi, pēdējo reizi,

man sirds vēl kavējas, bet durvis jau vaļā.

Pēdējo reizi, pēdējo reizi,

šis klusums skan kā veca dziesma.

Pēdējo reizi, pēdējo reizi,

un tomēr tavs vārds man vēl deg uz mēles.

Lai pagrieztos un aizietu, pēdējo reizi,

es mācos būt stiprs bez skaļa trokšņa.

Lai aizvērtu aiz sevis durvis, pēdējo reizi,

un atstātu gaismu starp mums kā zīmi.

Ja rīts mūs kādreiz atkal satiks,

lai tas atrod divas klusākas sirdis.

Pēdējo reizi,

pēdējo reizi.