gaisma sevī

Darot savu darbus, „uzdūros” youtubē vienam īsam videobloga ierakstam, kur jauna sieviete teica pēdējos atvadu vārdus, zinot, ka tūlīt mirs no vēža. Neplānoju tādu tematiku tālāk skatīties. Tomēr meitene bija ļoti skaista. Izleca vēl cits video – nē, nu tiešām ļoti skaista! Kā lelle! Paklausījos, ko vēl lelle runā. Un uzsēdos.

Noklausījos diezgan padaudz viņas videoblogus un tie atstāja „pēcsajūtu”. Viens komentētājs nocitēja kaut kur dzirdētu citātu: „Ka skaists cilvēks ir it visā skaists –ārēji, iekšēji, apģērbā un vidē.” Un, ka tas esot tieši par viņu. Jā, precīzi.

Gribēju padalīties ar to „pēcsajūtu”. Ļoti jauna, ļoti skaista, ļoti gaiša, 4 gadus cinījās ar vēzi un jau pirms 2 gadiem mirusi.

Tomēr viņai bija savs dzīvesstāsts, dalījās ar savām izjūtām vēža laikā, ar cīņām, ar lēmumiem, kad jau viss ir zināms, bet cerība vēl neatstāj, un kad tās vairs nav. Dzīvesstāsts nedaudz savdabīgs un kaut kur traģisks. Un, kā viņa pati teica, ka tas traģiskums visdrīzāk arī lika nonākt līdz vēzim.

Vecāki inteliģenti, uzņēmīgi, bet māte sirga ar alkoholu un bija „ļoti distancēta-auksta māte”. Tēvs 5 reizes precējies. Viņa esot dzīvojusi kopā ar tēvu mājā kopā ar 2 pusmāsām no tēva iepriešējās laulības. Tad māte kaut kur „aizdzērās”, atnāca mājās pēc dažiem mēnešiem, bet tēvs pa to laiku jaunu pamāti bija atvedis un drīz uzradās vēl 2 pusmāsas. Tieši tajā brīdī, kad viņas māte aizgājusi, tēvam biznesi bankrotējuši un dzīvojuši ekstēmi nabadzīgi. Jau no 13 gadu vecuma viņa strādājusi tēva peļņu nenesošajā veikalā, vēlāk, kad devusies mācīties uz citām pilsētām, tad arī strādājusi daudzos, dažādos darbos. Māte nekāda bezcerīga alkoholiķe tomēr nebija, ari bijis savs bizness, bet pēc šķiršanās vairs ar meitu nav gribējusi tikties. Tēvs kā jau virietis – sieviešu aplidošana un apgādāšana paņem tik daudz laika, ka būt bērniem mātes vietā ne īpaši sanācis. Pamāte kā jau pamāte –bijis gan labi, gan ne tik labi.

Taču fona sāpe bijusi par māti, kura tā arī nav likusies ne zinis, kaut vienmēr gaidījusi. Dzīvē cīnījās, kā māk, nekāds atbalsts ne no viena nav bijis, - visu laiku ir stress un nedrošība.

Morāle ir sekojoša: 1) mīlestibas trūkums neglābajami atstāj smagu ietekmi uz bērniem– mentālajā ziņā un citādi, 2) ja bērnam jācīnās vienam, tas nostiprina noteiktas spējas, bet tas vienmēr arī ir liels fona stress, - bieži lielāks nekā psihiskā/fiziskā veselība var turēt.

Metene bija čakla un darbīga, un tādus jau parasti atstāj „plūst pa dzīvi pašam”, ignorējot, kādu nospiedumu atstāj pat vienkārši morāla atbalsta trūkums.

Viņa arī cinījās ar noslieci uz depresiju, bet bija salasījusies psiholoģijas pašpalīdzības grāmatas, cēlusies katru dienu 6:00, vingrojusi un patiesi dzīve sākusi iet uz augšu. Bet, kad varēja atslābt, tad sagruva veseliba, - izrādījās, ka ir vēzis. Tas, starp citu, bieži notiek - kad cilvēks atrodas paaugstināta stresa režīmā, veselība turas. Bet slimība izlien ārā tad, kad var atslābināties. Tā it kā iekapsulējas, un, kad var atslābt, izplūst organismā.

Tātad viņai beidzot dzīve sakārtojas un ir arī vēža diagnoze. Gadi uz to brīdi ap 23. Visādi izmeklējumi, starojumi, dzive citā pilsētā, radu blakus nav, operācijas un vēzis atkal atgriežas. Viņa pavadīja to laiku pētot visu par vēža veidiem un terapijām un minēja, ka tikai 5% no apstarotajiem no vēža tiekot vaļā. Tas viņai atgriezās 5 reizes 4 gadu laikā, pie tam dazādos orgānos. Un tad attiecīgi gāja cauri visam tam ciklam – ir slikti, ir cerība, mokošas terapijas, operācija, atveseļošanās, cerība, vilšanās un atkal no sākuma. Māte viņu pat nebija atbraukusi apciemot, jo teikusi, ka viņa jau tāpat drīz mirs. Arī tēvs pēc 1.operācijas prasījis, lai viņa atsūta kaut kādus dokumentus, jo nevar zināt, vai rīt vēl būšot dzīva. Bet tā jau draugu bijis daudz.Taču viņa jau pirms vēža bija apguvusi „pozitīvas domāšanas paņēmienus”, lai neļautos nīgrumam un neapmierinātībai, tāpēc arī visā diagnozes laikā apzināti turēja sevi „uz pozitīva viļņa”.

Un tad beidzot viņas dzīvē parādās kaut kas labs – mīļotais cilvēks, kas ātri vien kļuva par vīru, un pēdējos moku ceļus bija mīlēta un atbalstīta. Un tas patiešām ir pārsteidzoši. Viņi iepazinās kaut kur teju uz ielas, apmainījās ar numuriem. Tad viņs piezvanījis, viņa teikusi, ka jau aizbraukusi uz citu pilsētu. Turpat dienas laikā visu izrunājuši, nākotnes nodomus, viņa savas problēmas un nolēmusi braukt atpakaļ pie viņa. Viņš pamanījās arī ar motociklu izvest ceļojumā cauri visai Eiropai (skaisti taču! ) un drīz vien apprecējis. Mīlestibu piedzīvot – tas vienmēr ir skaisti. Un piedzīvot tad, kad esi slims, vārgs un pamests, - tas ir skaists paradokss. Es gan domaju, ja Dievs un karma ir, tad Dievs palīdz arī grēciniekiem tādā veidā, ka dzīves tumšākajā brīdī atsūta uzticamu ceļabiedru, lai vēl joprojām var noiet līdz nākamajam dzīves posmam. Viņas vīrs tajos video neparādījās, bet viņš noteikti nebija „izvairīgais” tips, jo atbalstīja ar absolūtu iejūtību, pat no darba aizgāja prom. Vīrs, kā izrādījās, bija 25 gadus vecāks, bet tas joprojām neatņem + punktus – par spēju būt kopā fiziski un mentāli tik grūtā brīdī. Vēl viņa minēja, ka bija atteikusies pēc 5.vēža no ķīmijterapijām, par ko viņu ļoti nosodīja pūlis, pat tiesā „taisnības cīnītāji” iesūdzēja (jau mirstošu cilvēku).

Viņas atziņa bija tāda, ka viņa arī visu mūžu esot domājusi vairāk par citiem nekā sevi – kā tēvam palīdzēt biznesā, kā palīdzēt jaunākos bērnus audzināt. Atkal parādās „trauksmainā piesaistes tipa” trauma –iemācīties nedomāt par sevi. Par sevi nedomā tāpēc, ka neviens nav domājis par tevi. Ne vienmēr tas ir apzināti ļauni. Atkarīgi cilvēki vispār nespēj rūpēties par otru, daudz jāstrādā vai citas problēmas. Un tāpēc tāds cilvēks arī sev velāk nekad nejautā, vai, dodot citiem, lai izdzīvotu un būtu pasaulē pieņemts, nenodara pāri sev. Atsakās no atpūtas sev, atsakās lutināt sevi. Protams, mūsdienās ir arī otra galējība (laikam tie „distancētie”), – kuri tikai par sevi domā, spļaujot virsū citiem.

Un vēl viņas atziņa bija tāda, ka „jātiecas uz gaismu” – jābūt pateicīgam, nedrīkst nevienu nosodīt un vispār katra cilvēka pienākums ir „iet uz gaismu”. To viņa sāka jau tad, kad lasīja psiholoģijas pašmācības grāmatas, vēlāk gājusi iekšējo garīgo pārliecības ceļu, lai izskaustu negativās domas sevī, nereaģētu uz ļaunumu.

Varbūt tomēr par vēlu to sāka, jo ļaunums viņai uzbruka, pirms viņa paspēja to atpazīt un no tā aizstāvēties. Par vēlu viņa saprata, kā cīnīties ar „melnajam šunām” (iekšā sevī un ārā pasaulē, kas bija viens otra projekcija), jo, lai to tumšo masu uzvarētu, viņai vajadzēja pašai sevī izaudzēt milzīgu gaismu. Patiesībā viņa to arī izaudzēja. Daudzi komentāros teica, ka viņa bija ļoti gaišs cilvēks. Daudzi teica paldies viņas viram, kurš tik nesavtīgi izgāja viņas elles ceļu kopā. Iedvesmojošākais viņas stāstā bija tas – parādīt, kā tumsu var uzvarēt ar lielu apņemšanos iet pretī gaismai.