piesaistes tipi

Turpinot savus darbus (fiziskos), paralēli klausījos kaut ko uz audio. (Ehh, es labprāt savu intelektuālo darbu gribētu nomainīt uz kādu zemeņu lasīšanas darbu – kas nekaiš, lasi meditatīvi zemenes un kaut ko klausies uz austiņām; fizisks darbs man tiešām liekas kā atpūta, salidzinot ar intelektuāliem.) Gaidītais atpūtas mēnesis jūnijs man galīgi nav sanācis tik atpūtīgs, kā biju iecerējusi dažādu neplānotu iemeslu dēļ, jo iekšēji jāpārstrādā dažādi sarežģīti emocionāli stāvokļi. Tas nozīmē, ka darbojos ar 30% samazinātu enerģiju, un plānotie darbi iet, teiksim, ievērojami lēnāk. Un ne tikai lēnāk, arī klausīšanās - koncentrešānāš enerģija ir samazinājusies – grūti vispār kaut ko klausīties. Ir bijuši citi gadi, kad triecienātri iet šādi darbi, pie tam paralēli daudz noderīgas informācijas noklausītas. Un tad vispār ir baigā gandarījuma sajūta. Nē, šobrīd viss notiek kā „mirstošajam gulbim”, bet neatlaidīgi turpinu darbus un klausos arī.

Pastāstīšu, ko jaunu un interesantu saklausīju. Sāku klausīties kaut kādus psihologu blogus. (Ak, cik daudz gudru cilvēku ir pasaulē! ) Izrādās esot 4 attiecību piesaistes veidi 1) izvairigais (distncētais/bēgošais) 2) trauksmainais 3) normālais 4) izvairīgi – trauksmainais. Taisni brīnos, kā tā gadījās, ka es tādu iedalījumu biju palaidusi garām.

Normāls jeb stabilais variants ir tikai normālais. Pārējie 3 mazāk normāli vai pat nenormāli. Protams, ir liela nozīme procentuālajam iedalījumam un intensitātes īpatsvaram. Droši vien internetā ir kādi testi.

Izvairīgie ir tie, kas izvairās – kam ir pazemināta empātija, bloķētas jūtas, kuri izvairās no atbildības, baidās no saistībām, attiecībās spēj but vienīgi caur distanci un regulāri pamet vai otram šķiet, ka jau pametis vai pametīs.

Trauksmainie ir tiem, kam ir vajadzīga tuvība, kam ir svarīgi visu izrunāt, kuri ir gatavi izdarīt jebko, lai attiecības saglabātu, pielāgotos, ir empāti. Ja attiecības zūd, tad viņus pārņem trauksme un viņi vēl vairāk grib situāciju salabot.

Normālie ir normāli.

Trauksmaini – izvairīgajiem piemīt abas specifikas no distancētā un trauksmainā. Brīžiem skrien pakaļ, paniko, tad ielien alā. Īsti nezinu.

Smieklīgi, ka internetā pilns ar videopamācībām, kā apieties ar izvairīgo/bēgošo/distancēto tipu. Vairāki komentāros iebilst, kapēc nevar atrast nevienu, kā apieties ar trauksmainajiem. Uz to izskan arī atbilde – izvairīgie nekad neies mainīties, viņi ir dabiski egoisti un bēg, viņi neplāno kādam pielāgoties. Pielāgoties un saprast grib trauksmainais un normālais, ja ir sanācis iesaistīties attiecībās ar kādu distancēto (patiesībā par to sāk interesēties tad, kad distancētais ir pametis).

Interesanti ir arī saprast, kā rodas šie distancētie un trauksmainie.

Izrādās, abiem diviem ir viens un tas pats cēlonis, kas saistīts ar bērnībā nesaņemtu pareizu, beznosacījuma mīlestibu, attiecību modeli vecāku ģimenē. Izvairīgais ir iemācījies, ka viņu problēmas nevienu neinteresē, ka tuvie cilvēki viņu izmantos un pametīs, tāpēc viņš ir iemācījies ar problēmām tikt galā vienatnē, bloķēt emocijas, lai nesāp, ir iemācījies, ka šajā pasaulē ir jābūt tikpat nežēlīgam kā ši pasaule un fiziski nespēj ilgstoši panest „attiecību tuvumu”, īpaši, ja runa par emocionālo tuvumu – dzirdēt, atsaukties, būt.

Trauksmainajam cēlonis ir ļoti līdzīgs, tikai viņš ir izvēlējies citu modeli – neredzēt un nejust, ka viņu nemīl, ka pret viņu slikti izturas, viņam tāpat kā distancētajam ir lielas bailes būt pamestam, tikai viņš ir izlēmis cinīties par nebūšanu pamestam un ir liels empāts – mēģina atrisināt problēmas par visiem, pretī neko neprasot.

Trauksmainais un distancētais ir visbiežāk nokomplēktējošais pāris un arī vistrigerīgākais viens otram – jo viens skrien virsū ar emocijām un tuvumu, bet otrs bēg. Tauksmainajam ir svarīgi, lai nepamet, bet distancētais pamet. Distancētajam ir svarīgi, lai netuvojas, bet trauksmainais tuvojas. Tā viņi viens otru sāpina līdz bezgalībai, lai gan parasti beidzas ar to, ka distancētais pamet vai trauksmainais jau ir tik ļoti sāpināts attiecībās, ka pats pamet.

Trauksmainais ar distancēto ir gandrīz vai karmisks pāris. Psihologi skaidro, ka tā kā distancētais ir nobloķējis emocijas, tad viņam vajag trauksmainā emocijas, lai spētu just. Bet trauksmainais it kā uzķeras uz distancētā koncentrēto, īslaicīgo šarmu, tāpēc arī sajūt emocijas un arī iekrīt. Bet normālie abiem liekoties parāk remdeni.

Skaidrs, ka neviens tīrā veidā nav tikai distancēts, tikai trauksmains, vai tikai normāls. Kaut kadi elementi katrā no mums piemīt, tikai jautājums, ar cik lielu novirzi un uz kuru pusi.

Bija interesanti pie tiem video – pamācībām, kā labāk apieties ar distancēto, - palasīt komentārus. Tie bija patiesi smieklīgi. Tur bija minēts, ka labākais ieguvums no tā, ka distanētais ir pametis, ir pats fakts, ka distancētais ir pametis, un skriet prom neatskatoties, ko kājas nes. Bija komentāri, kuri rakstīja, ka tie ir slimi cilvēki, kuri nespēj mīlēt, egoisti, cietsirdīgi cilvēki. (Patiesībā tieši tas, ko es arī biju padomājusi, kaut psihologi tik viennozīmīgi nepiekrīt, bet, starp citu, atbalsta domu neizvēlēties attiecības ar izvairīgo.) Viens uzrakstīja smieklīgu komentāru, ka attiecības ar izvairīto win-win nav iespējams but. Rakstīja apmēram šādi: „Ja izrādīsi pieķēršanos un rūpes, tad izvairīgais domās: „Pametīsu, tas man ir par daudz! ”. Ja būsi tikpat vēss kā izvairīgais, tad domās: „Laikam mani nemīl, tāpēc pametīšu! ”. Visu komentāŗu neatceros, bet gandrīz ieseivot gribējās, jo tur īsumā bija uzskaitītas visas iespējas (un tā ir gandrīz jebkura), kas izvairīgais nolems pamest. Bet pirms izvairīgais pamet, no sākuma viņš kādu laiku ir normāls un spēj pieradināt. Parādās arī īsos momentos „izvairīgā gājieni”, bet tad kļūst arvien apjomīgāki, kas parasti nozīmē, ka tad, kad otrs cilvēks ir piesaistījies, tad izvairīgais bez nekāda iemesla pamet, jo viņam paliek grūti būt attiecībās. Un tad tas otrs agonijā lokās. Un, ja trauksmainais, tad skrien pakaļ, vai vienatnē ilgi mokās, kamēr sadzīst attiecību pārciršanas saite.

Nu labi, ja godīgi, es arī nezināju, ka tas kaut kā šādi darbojas. Dzirdējusi biju, ka ir cilvēki, kam vajag savu alu, bet, ka tas viss kaut kā tik drastiski darbojas, kaut kā arī nezināju. Komentāros arī rakstīja, ka nav zinājuši, ka dabā tāds fenomens pastāv.

Bet tas viss mani noveda lidz citai atziņai. Es jau sapratu, ka piederu pie dominējošā - trauksmainā tipa. Man bija atklājums, ka piederu pie empātiem, jo man pašai šķita, ka nemaz tik super empātiska neesmu. Un vai tad tādi nav visi? Bet tad sapratu, ka esmu, jo es tiešām vienmēr domāju, vai otram ir labi. Ne tikai domāju, bet jūtu, un tā ka negribu otru sarūgtināt vai konfliktus, tad izpildu automātiski otra gaidas. Šīs īpašības dēļ es pat izvēlos būt bez sabiedrības vienatnē, jo es vienmēr automātiski piekārtojos otram. Tad man šķita, ka būt empātam tas ir labi. Tatad, ja trauksmainais ir empāts, tad tas nevar būt baigi slikti. Bet tad sapratu, ka ir liela atšķirība, vai empāts ir „empāts-normālais” vai „empāts - trauksmainais”, jo trauksmainais pārāk maz izvēlas sevi, ignorē sevi, varbūt pārāk maz mīl sevi, iestājas par sevi. Un, ja cilveks pietiekami stipri un noteikti neizvēlas sevi, neatpazīst savas vajadzības, tad viņā empātija tomēr ir nepilnīga, kaut kādā veidā varbūt pat līdz galam neskaitās. Īstam empātam vajag būt empātiskam pret sevi. Tur arī parādās trauksmainā trauma. Tāpat kā izvairīgais nespēj nonākt kontaktā ar sevi, sajust savas emocijas, pielaist un ieslaist un atvērties kādam, tāpat trauksmainajam arī ir grūti nonākt, sadzirdēt, aizstāvēt sevi.

Bet kā to izdarīt, tas gan līdz galam skaidrs nav. Bet, ja to kaut kā apzinās, tas tas jau ir resurss darbam. :) (Nez vai kāds izlasīja lidz galam.)