trijstūris

Uzrakstīšu par kādu mīlas trijstūra drāmu. Darbojošās personas ir patiesas, bet, cerams, ka neviens neatpazīs (ne no oho). Parasts mīlas trijstūris, bet vienlaikus man tas liekas neparasts. Interesants tas ir tajā ziņā, ka reizēm situācijas, vērojot no malas, var izspēlēt kā tādu suduki, - atrast pareizo risinājumu vai kļūdu, - bet šajā stāstā es parasti kaut kur vidū uzkaros. Tā tiešām ir kā prāta izklaide, kad par savu dzīvi negribas domāt. Tātad, kas ir darbojošās personas? 1 vīrietis un 2 sievietes. Banāli.

Tagad iedošu darbojošām personām vārdus. Labi, vīrietis, lai iet „Mākslinieks” (gribējās citu, kas konkretizē viņa mākslu un ir īsāks, bet neprecizēsim). Starp citu, viņi visi ir arī mākslinieki. Un ne tikai mākslinieki, viņu mākslā vajag izmantot arī augstu eksakto spēju. Kā jau teicu, ļoti attīstītas personas. Dāmas nosaukšu - „Dāma Nr.1” (galvenā :D) un „Dāma Nr.2”.

Nu ko , sāksim?

Vīrietis ir mākslinieks – distancētā tipa vīrietis jeb traumēts vīrietis. Viņš visu mūžu bēg no attiecībām. Viņš mēdzot teikt, ka nekas nav briesmīgāks par ģimeni. Un viņš noteikti nemelo. Bet, kā jau tas notiek arī ar distancētiem vīriešiem, viņš tomēr vēlas mīlestību, attiecibas, būt vajadzīgs, baudīt sieviešu apbrīnu. Un tādas viņš arī atrod, kaut liekas, ka tik sēž, nekur neiet un neko negrib. Un laikam tur ir kāds āķis, jo atrodas sievietes, kas viņu grib.

Tātad vienās garāmejošās attiecībās viņam pieteicās bērns. Taču tā bērna māte mācēja sevi nopozicionēt tā, ka to distancēto vīrieti, kurš dzīvoja atsevišķi, mācēja piesaistīt bērna ikdienas dzīvei, kaut viņš bēg no atbildibas kā velns no krusta. Domāju, ka tas bija tās sievietes nopelns, ka viņa mācēja iestāstīt, ka bez viņa „neko nevar” –vismaz ne bērnu aizvest uz skolu, dārziņu un tml., jo viņs bija ar mieru būt ikdienas šoferis, kaut menedžēšana bija ļoti neērta. Bet māksliniekam ir brīvais grafiks. Iespējams, viņam patika funkcionāla atbildiba, derēja arī variants, ka viņš sēž dažādās kafejnīcās un strādā, gaidīdams savu bērnu, lai vestu atpakaļ. Varēja rasties iespaids, ka super atbildīgs tēvs. Taču taisnības labad vairāk izskatījās, ka viņš izmantoja bērnu, lai bēgtu – lai bēgtu no sievietēm, varbūt no sevis, bet diez vai tieši pie bērna.

Un tā uzradās Dāma Nr.1, kura nu ļoti iemīlēja Mākslinieku. Droši vien viņai bija ielikts „disfuncionālu attiecību partneres kods” – pievilkās pie distancēta vīrieša un pievilkās arī pie viņa citām īpašībām – intelekts, jūtu pasaule, dziļas sarunas. Bija arī +- pieklājīgi situēts, vismaz bāzes līmenī –auto, dzīvoklis. Dabūt viņu bija sarežģīta māksla, bet centās. Viņš vairākas reizes teica, ka viņu nemīlot, „ģimeni kā tādu nespēj izturēt”, viņa vairākas reizes ģība no kreņķiem, bet kaut kā viss turpinājās. Viņš bēga pie bērna brīvdienās, - ne jau lai sarunās un spēlēs laiku pavadītu, bet lai kaut kur atrauti no sievietēm varētu ar bērnu abi kopā katrs savā datorā sēdēt (visdrīzāk kamēr bērns pulciņā). Tad viņa ierosināja, ka viņi varētu brīvdienās kaut kur kopā braukt ar visu viņa bērnu. Tā tad arī sarunāja, – ja kaut kur brauca, tad vienmēr ņēma palielo bērnu līdzi. Visi tās jaunās sievietes radi brīnījās, kapēc brauc pie radiem vienmēr ar virieša bērnu, kurš dzīvo ar savu māti. Bet vīrietis savādāk atteicās kaut kur kopā braukt un vienmēr piekodinaja, ka neko nepalīdzēs darīt, tikai datorā sēdēšot (jo „jāstrādā”). Tā dāma centās ļoti. Viņa rīkoja dažādus svētkus, mēģināja pielabināties Mākslinieka ģimenei, – apvienot visu un visus – viņa piesaisti iegūt jebkā un caur jebko. Bet viņš tā nīgrs, it kā kādu pakalpojumu veiktu, viņas milestību un rūpes pacieta. Dāma Nr.1 pat atbrīvoja savā dzīvoklī darbistabu cerībā, ka vīrietis mazāk skries no mājas „strādāt kafejnīcā”. Pagāja vairāki gadi, arī viņiem bērns pieteicās. Patiesībā viņa ieguva uzvaru pār viņu ar to, ka nesavtīgi palīdzeja viņa vecākajam bernam skolas lietās – gandrīz katru dienu pa vairākām stundām. Un tāpēc pat iepriekšējā sieviete beidzot bija akceptējusi bērna tēva jauno draudzeni.

Un tagad uz skatuves parādās Dāma Nr.2, kura, izrādās, arī visus šos gadus padsmit ir uzskatījusi, ka viņā ir tā liktenīgā. Acīmredzot, visas kaut kā sadzīvoja, ka tas virietis ir pamatīgi „attālināts”, taču katra uzskatīja, ka viņš viņai vairāk pieder. Un parādās ne tikai Dāma Nr.2, bet parādās arī bērns ar šo dāmu.

Un ko tagad dara mūsu distancētais Mākslinieks? Neko nedara, jo ir distancēts, un distancēti problēmas risina tā, ka viņi pazūd alā un cer, ka tās atrisināsies bez viņa iesaistes. Tā kā situācija viņam kļuva pārāk sarežģīta, viņš nolēma ignorēt Dāmu Nr.2, ar kuru kopā bija strādājis un uzturējis attiecības padsmit gadus. Taču Dāma Nr.2 ir īsta kareive. Vispirms jau viņa lokās agonijā – viņai sāp līdz pēdējai šūnai, jo viņas Liktenīgais Princis viņu pilnībā ignorē kopš bērna. Patiesibā nu jau vinam ir grūti kaut ko darīt, jo Dāma Nr.1 un Dāma Nr.2 viena pret otru cinās ar zobeniem. Dāma Nr.1 gatava darīt jebko, lai Mākslinieku noturētu – adoptēt visus viņa bijušos un nākamos bērnus, būt atbalsts katrā dienas solī, saliedēt visus bijušos un nākošos radus, bet te pēkšni parādās dzīva, īsta konkurente, kura vēlas atņemt viņai pašu dārgāko - Mākslinieku. Tāpēc vienīgais, ko viņa spēj darīt, - uzstādīt ultimātu, ka Mākslinieks ar Dāmu Nr.2 tikties nedrīkst, jo viņa esot bīstama. Un Dāma Nr.2 savā netaisnības sajūtā, apņēmībā, pārliecībā, ka viņai viņš pienākas, arī kareivīgi izpaužas – vēlas, lai sabiedrība boikotē Mākslinieku un Dāmu Nr.1 par viņas bērna ignorēšanu. Viņa veic ļoti nopietnu kampaņu, iesaistot bāriņtiesu, psihologus, organizācijas, darbavietas, kuras mērķis ir vai nu panākt, lai distancētais Mākslinieks pilda tēva pienākumus, vai arī lai sabiedriba nosoda, ja viņš to nedara. Un situācija jau 2-3 gadus ir uzkārusies, izaudzējot to līdz mega drāmai. Visa tā rezultātā bērns aug, tēvu neredzot, un ar ļoti sāpinātu māti.

Interesanti man liekas tas, ka vīrietis ir reāli distancēts – viņš vispār nevienai sievietei īsti neder kā vīrs - ne viņš saimniecisks, ne finanšu jautājumus risina. Viņš spēj izturēt sievieti tikai tad, ja viņā viņu netraucē, pati visu samaksā, pati problēmas atrisina. Ja kādai ir apstākļi šādi mijiedarboties, tad kaut kā viņu var noturēt. Dāmai Nr.1, šķiet, medaļu varētu piešķirt, jo viņa ir tik ļoti saprotoša, tik ļoti pretim nākoša, tik daudz upurējusi, ka to distancēto vīrieti ir noturējusi. Par ļoti augstu emocionālo cenu.

Interesanti liekas tas, ka saprotu, par ko cinās dāma Nr.2. Ne tikai saprotu, bet var redzēt viņas lielās sāpes – būt mīļotā vīrieša, kam bijusi uzticīga padsmit gadus, nodota, kad viņu pameta pašā ievainojamākajā brīdī. Un viņā ir ne tikai ievainota, bet ievainojumu transformē dusmās. Vīrietis to negaidīja un tas viņu arī ir aizbiedējis. Viņus vajag apbrīnot. Viņa cīnās pret to, ka viņas bērnam netiek nekāda tēva uzmaniba, viņa ir globalizējusi problēmu par to, kā ir, kad tēvs ir pametis savu bērnu, kā ir audzināt bērnu, kuru tēvs ir izvēlējies pamest. Bet patiesībā viņai sāp, ka viņu pameta.

Dāma Nr.1 visu laiku bija varone - viņa visu varētu izdarīt viņa dēļ. Un viņa nav gatava darīt neko, kas paaugstinātu risku viņu pazaudēt – laist viņu pie paralēlās Dāmas Nr.2.

Un tā šis karš turpinās. Vīrietis ir sastindzis no tādu emociju eskalācijas. Dāma Nr.2 nomierināties nespēj, meklā risinājumu dažādos virzienos, bet tie visi ir bloķēti. Dāma Nr.1 nesprot, par ko viņai tas viss.....

Man gan visu laiku bija tikai viens jautājums Dāmai Nr.2 – uz ko viņā cerēja, kad „paralēli laida” ar vīrieti, kuram, kā minimums ir bērni, un aktuāla dzivesbiedre. Patiesbā viņa bija gatava izstumt no troņa to otru un bērnus un ieņemt viņas vietu. Tas ir +- galvenā ētikas rakstura problēma viņas virzienā.

Kāda ir stāsta morāle? Morāle ir tāda, ka no disfunkcionālām ģimenēm nākuši pēcteči iestaistās un veido tādas attiecības. Tādu ģimeņu pēcteči-vīrieši visbiežāk iegūst piesaistes tipu „distancēts”, jo ir ieguvis emocionālu traumu, kad attiecībās tuvoties liekas bīstami, – un ar tādu pēc noklusējuma var dabūt tikai problēmas, jo tādi nepārtraukti pamet – vārdos, darbos, ikdienās, grutībās, tieši, daļēji vai pilnīgi. Bet disfuncionālu ģimeņu pēcteces – sievietes nenoreaģēs ne pie viena „sarkanā karoga” un ar pilnu jaudu iesaistīsies tādās „elles attiecībās”.

Morāļu un atziņu no šī stāsta ir daudz. Dāma Nr.2 diez vai iegūs kaut ko jēdzigu, kamēr turēs „kara cirvi”. Bet, ja nebūs „kara cirvis”, arī diez vai kaut ko iegūs. Lai cik viņa būtu kareivīga vai citādi nepareizi izpaudusies, viņa nebija pelnījusi palikt bez bērna tēva aizsardzības un klātbūtnes, arī bērns nē. Interesanti, ka Dāma Nr.1 un Dāma Nr.2 ir pat lidzīgas pēc izskata – abām specifiski sejas vaibsti, taču Dāma Nr.1 ir jaudīgāka savā gudribā „iegūt”, jo nav viegli noķert „bēgošo līgavaini” (un nesajukt).

Dāma Nr.1 varētu pieņemt jebkuru bijušo, jebkuru daudzumu pūra bernus, bet viņa nespēj pieņemt sīvu, aktīvu konkurenti.

Interesanti, ka Dāma Nr.0 ir vienīgā, kura visvairāk mācēja distancēto vīrieti iesaistīt bērna dzīvē. Tas neizdevās tik lielā mērā pat Dāmai Nr.1....Dāmai Nr.2 vispār necik. Varbūt tas saistīts ar to, ka vīŗietim kapacitāte krītas ar katru nākamo "dzīves sižetu". Vai tomēr dāmas tīri pēc psihotipa un uzvedības atšķiras?

Tomēr galvenais drāmas elements ir tajā, ka bērns aug bez tēva, noraidīts no tēva puses. Un tur gan es piekrītu Dāmai Nr.2 – lai kā bērns būtu ieņemts (tā ir mana piebilde), katram vecākam ir pienākums pildīt vecāka pienākumu pret bērnu; nevenam nav tiesibas psihiski iznīcināt savu bērnu tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk vai it kā to nezin. No tāda viedokļa es saprotu Dāmas Nr.2 cīņu, viņa visu pareizi dara un saka, un pareizi sāp....Laiks ies, kaut kā tas atrisināsies. Jebko, ko neatrisina viena paaudze, nāksies risināt nākamajai...Vai arī neatrisināt un izmirt.