tīrība un miers

Nodarbojos ar ļoti meditatīvu pasākumu – mājas kārtošanu. Tam ir ļoti daudz funkciju. Dažkārt tas ir iedvesmojoši, dažkārt paliek mokoši to rutīnu turpināt, jo ne jau viss arī ir iepriecinoši. Bet tad saņemos un turpinu. Šobrīd kārtoju grāmatu plauktu. Paceļu grāmatas, atceros, kādas grāmatas gribēju lasīt, kādas vairs nelasīšu. Bet visvairāk, kad tā kārtoju, mani pārņem gluži vai pārpasaulības sajūta. Kad tā cilāju, tad domāju – ja nu es nomirtu, kas ar šo visu notiktu? Skaidrs, ka nekas – uz miskasti ārā. Un tad es domāju, ko man tā manta stāvēs – vai nu uzreiz atvados, vai tomēr atdodu kādam, jo es diez vai vairs izmantošu/lasīšu – ja nu kādam citam ir interese, savādāk tā manta stāvēs un stāvēs. Jā, reizēm it kā žēl atdot vai izmest kaut ko, bet tad es tā pastrīdos, no pārpasaulīģām pozīcijām padomāju un tomēr izmetu. Un tad paliek gluži vai elpot vieglāk ar katru samazinātu priekšmetu daudzumu. Un tad ir tāda sajūta, ka atkal „atgriezies pie sevis”. Pārcilā visu, atceries, ko esi iesācis, ko pametis, ko aizmirsis un kas tik ilgi ir stāvējis, ka vairs savu aktualitāti neatgūs. Daudz ko izmetu pēc tam, kad ir stāvējis 20 gadus ar domu „gan jau noderes”. Nostāv nekustīgi 20 gadus un tad tomēr izmetu.

Kad šo procesu daru, bieži kaut ko klausos fonā. Bet ne kuru katru tēmu var klausīties. Vislabāk kaut ko garīgu. Visādas pasaulīgas (par sadzīvi, dzīves problēmām) un kaislīgas (emocionālas) padarīšanas baigi traucē koncentrēties, kārtošana tad galīgi nevedas. Bet arī garīgu ne visu var. Dažreiz balsis ir garlaicīgas. Dažreiz kaut ko negribas klausīties. Konstatēju, ka balss – tas ir smalks instruments. Ne jebkuru katru balsi vispār var klausīties. Intonācija – tas arī ir instruments. Ļoti noslēpumains instruments un grūti saprast, kā tas pilnveidojas. Tiešām ne jebko var klausīties fonā. Bet labi, ka vismaz kaut ko var. Šajā cēlienā man bija īpaši grūti atrast, ko klausīties, jo nekas nepatika. Tas droši vien ar noskaņu bija saistīts – nemierīgs un stresains prāts. Bet nu nekas, pamazām, pamazām, ar katru izmestu mantu, noslaucītu putekli prāts noskaidrojas un paliek mierīgāks....Ehh, dzīve ir tāda jocīga lieta. Nesen izmetu grāmatu „Manas dzīves stress”. To bija rakstījis kāds profesors – stresa pētnieks – apkopojis metodes un paņēmienus, kā cīnīties ar stresu. Biju domājusi kaut kad izlasīt. Tā arī neizlasīju. Un sapratu, ka nelasīšu. Turpināšu cīnīties ar stresu, kā māku. Cik tad daudz atlicis līdz dzives beigām, jā. Nu biščiņ ir atlicis. Bet stress ir baigi slikta lieta, tas gan fakts. Stresā aizmirsti pats sevi. Bet īstenībā baigi daudz esmu visu ko lasījusi par to, "kā cīnīties ar stresu". Iztikšu bez papildus teorijas. Un turpināšu tālāk darboties.