Kafija ar zemenēm

Ir pienācis jūnijs, un vakari kļuvuši ievērojami gaišāki nekā vēl pirms mēneša. Gaiss ir patīkami silts - tieši tāds, kā man patīk. Karstums nekad nav bijis mans sabiedrotais.

Es eju pa Lāčplēša ielu Rīgā, uzmanīgi pētot namu numurus. Un te nu tas ir - Lāčplēša iela 112. Baltas PVC durvis Dagdas un Lāčplēša ielas stūrī. Pirms ieiet, uzmetu skatienu savam atspulgam durvju stiklā. Kārtējo reizi pārliecinos par savu neapstrīdami glīto ārieni un, iedvesmots no redzētā, droši pavelku durvju rokturi uz sevi.

- Labdien! Ko jūs vēlaties? - mani sagaida jautājums ar vieglu nelatviešu akcentu.

To uzdod jauna un glīta sieviete, kura sēž pie galda un kaut ko raksta datorā. Es viņai uzsmaidu un paskaidroju, ka vēlos satikt Svetlanu Čulkovu. Mani interesē aprunāties par vakanto partijas vadītāja amatu.

Sieviete strauji pieceļas kājās.

- Tūlīt paskatīšos, vai viņa ir uz vietas, - viņa atbild ar laipnu smaidu un pazūd blakustelpā.

Pēc brīža viņa atgriežas tikpat strauji, kā bija aizgājusi, aicina mani apsēsties un nedaudz uzgaidīt.

- Varbūt vēlaties kafiju, kamēr gaidāt Svetlanu? - viņa pieklājīgi vaicā.

- Kafijai glītas sievietes sabiedrībā vajadzētu būt īpaši baudāmai, - es atļaujos paflirtēt. - Jā, labprāt.

Sieviete kautrīgi pasmaida un atkal nozūd aiz tām pašām durvīm. Pēc mirkļa tās atveras no jauna. Šoreiz iznāk divas sievietes. Viena nes man kafijas tasi, bet otras rokās ir trauciņš ar zemenēm.

- Labdien, - mani uzrunā sieviete ar zemenēm. - Es esmu Svetlana, kuru jūs meklējat.

Tieši tajā brīdī pamanu, ka no blakustelpas sāk iznākt arī citas sievietes. Viena pēc otras. Viņas klusējot sastājas apkārt un ar zināmu interesi vēro, kā es malkoju kafiju un ik pa laikam notiesāju kādu zemeni.

Jāatzīst - zemenes no Svetlanas rokām garšo izcili.

No šī biroja es aiziešu tikai ar vienu no viņām.

Visas ir tik jaukas.

Bet kuru gan izvēlēties?!

Lačplēša iela 112, Rīga