Mākoņos

Mīļā iemigusi gultā saldi čuč. Uz vēdera. Viņai tā dikti patīk. Es skatos uz viņu ar mīlestības pilnām acīm un paņemu viņu azotē ar visu guļamo. Uznesu debess plašajos jumos un ielieku dūnu makoņu apskāvienos un noguļos sirdsrozītei blakus. Apskauju un turu drošībā ilgā. Mani pirkstu galiņi slidinās pār viņas maigajiem sejas vaibstiem. Arī matiem tiek mani glāsti, un manas lūpas pieskaras mīļotās sārtajām. Un tad viņa mostas no miega atspirgusi. Atver maigās un miegainās acis. Skatās un brīnītās, cik jauki būt šai vietā! Kur garantētu drošības sajūtu nemaz nevajag. Var bezbēdīgi un ar prieku lēkāt no mākoņa uz mākoni. Plūkt daudzkrāsainas puķes dārzā. Kopā ar mīļoto gleznot jaunus mākoņus un visumus. Un tās smaržas! Tās izbaudīt un izjust smalki. Un es tur esmu blakus, bet manas slēptās bailes atstātas tur lejā. Pie tiem vispasaules stūmējiem. Es laimīgs paņemu mīļotās silto roku, un mēs kopā ejam un radam savu naivi puķaino uzticības ceļu. Tik mums zināmo, un mums piemēroto.