komentārs uz Selmas tēmu

Es, godīgi sakot, ar par šo tēmu zināmu notikumu iespaidā aizdomājos. Un es tomēr nepiekrītu. Tā ir ļoti ērta, parasti vīrieša, augstākstāvošā (pēc varas standartiem) domāšana. Bet tas galigi nav izdevīgi tiem, kuri kaut kādas nebūt hierarhijas ziņā pārstāv mazāk izdevīgu pozīciju, un tāpēc tāds uzskats nav krietns.

Arī darbadevējs varētu teikt: „Kāds līgums? Pastrādāsim, paskatīsimies, redzēsim, cik gribēšu maksāt. Varbūt necik vai cik tajā brīdī gribēšu.” Protams, ka tādā situācijā zaudētājs ir darba ņēmējs.

Arī audžuvecāki no bērnunama paņemtam bērnam varētu teikt tā: „Paskatīsimies! Ja būs par grūtu, tad, protams, žigli atpakaļ.” Bet kā jūtas bērns tajā brīdī, ja zin, ka kuru katru brīdi viņu var iegrūst atpakaļ un ka vispār viņš nav līdz galam izvēlēts? Tad arī attiecības jāveido tā – it kā nebūtu izvēlēts. Un tur nekāda dižā bauda un laime no tādu attiecību baudīšanas nesanāk.

Un arī vecos laikos un citās kultūrās līgavainis ar līgavu varbūt pirmo reizi ieraudzīja viens otru kāzās. Nesākšu aizstāvēt šādu sistēmu, - mēs labi zinām, ka tādā veidā tika „saprecināti” aiz mantas, izmisuma vai goda dēļ, bet ideja tomēr skaidra. Tika nodrošināti apstākļi, lai DROŠI varētu attiecības veidoties.

Protams, ka ne jau pirmajā ieraudzīšanās reizē abiem ir skaidrs, ka tagad būs kopīgi uz mūžu. Atsevišķas mūsdienu dažādu konfesiju reliģijas kopienas joprojām praktizē variantu, ka vispirms cilvēki viens otru noskata, iepazīstas, bet tad kādā brīdī definē „saderināto” statusu, kas parasti ilgst pusgadu. Tajā laikā neguļ viens ar otru, jo gulēšana visu sagriež šķērsām, bet turpina novērtēt, vai viens otram varētu derēt. Un ne jau mūžīgi novērtē, bet ar pusgadu it kā pietiktu. Un tad precas, veido kopdzīvi, veido DROŠAS attiecības, kurās abi, īpaši vājākā puse, zin, ka ir izvēlēti, ka ir droša vide, kur attiecībam plaukt, atvērties un attīstīties, - ka nav jāuztraucas, ka, tiklīdz kungs ar kreiso kāju no gultas izkāps, tā uzreiz izmetīs. Vai veselu mūžību domās – paturēs līdz rītdienai vai varbūt vakarā jūtas jau būs pargājušas. Laulība tas ir kā DROŠĪBAS, DROŠAS izvēlas, ATBILDĪBAS akts. Un tas ir ļoti svarīgi un cienīgi to izvēlēties.

Protams, mūsdienās arī ar visu laulību var izvēlēties dēmonu vai tik traumētu cilvēku, ka sadzīvot ar tādu nekā nav iespējams. Un tas nozīmētu to pašu šķiršanos. Tomēr tas neatceļ faktu, cik svarīgi ir veidot drošas attiecibas un veikt drošas izvēlas aktu. Sākotnējā draudzēšanās, pēc tam saderināšanās posms ļauj izvērtēt, vai otrs cilvēks ir tā vērts, lai „ietu viens otram pretī un būvētu tiltu viens otram pretī”. Tāpēc, ka tas ir arī otra cilvēka dzīves laiks un ieguldījums, tā arī arī otra cilvēka emocionālais resurss, sirds resurss, iesaistīšanās, citu resursu patēriņš vai zaudējums. Un pret to nevar izturēties bezatbildīgi.

Ja runa ir par vīrieša un sievietes attiecībām „reproduktīvā vecumā”, tad šajā visā shēmā vēl tiek iesaistītas bērnu dzīves, bērnu garīgā veselība un visu iesaistīto dzīves, un sievietei nav izdevīgi attapties, ka ir gadījies „nederīgs un bezatbildīgs cilvēks”. Protams, arī vīrietim jātestē, vai viņa bērna māte ir psihiski vesela, adekvāta un vispār vienā virzienā iet. Dzīve ir darbs un atbildība, ne tik daudz romantika.

Kas attiecas uz romantiku, emocionāli veseliem cilvēkiem – jo vairāk iegulda laiku, domas, enerģiju – jo vairāk piesaistās cilvēkam. Arī darbā mēs strādājam ar randomā esošiem cilvēkiem, tomēr ar tuvākajiem sadraudzējamies vienkārši tāpēc, ka viņi atrodas tuvu. Ja kā partneris nav kāds pataloģiski problemātisks cilvēks atrasts, tad var uzbūvēt tiltu vienam pie otram, vienīgi ir jābūt abpusējai izvēlei iet, nevis pamest pie pirmajām grūtībām vai kārdinājuma.

Stāsta morāle ir tāda, ka attiecības nav kaut kāda tauriņu lidošana. Lidot var līdz tam brīdim, kad nolemj iet nopietni. Un tad ir jāiet atbildīgi un izlēmīgi kopā, nevis visu laiku otrs jātur stresā vai paralēli ar tauriņtīklu jāieskrien te vienā pusē, te otrā pusē. Tas rada lielu stresu un tas nav godīgi pret otru, un tādā scenārijā arī nekas prātīgs nevar sanākt, jo „darījuma dalibnieks’ jau ir negodīgs cilvēks, kurš domā, ar ko vēl varētu savu tukšumu un bezatbildību piepildīt. Vai ari - vienkārši nezinošs, domā, ka tas strādās, - ka „pieņemšu darbā bez līguma, bet maksāšu pēc iedvesmas”. Un izpildās sliktāk nekā būtu izpildījies un sanāk sliktāk nekā būtu sanācis.

Tu raksti, ka dzīve sastāv no mirkļiem, no baudu mirkļiem, kuri jāsummē. Un kādam arī kaut kas summējas, īpaši, ja atbildības nasta, zaudējumi un sāpes paliek citiem. Bet dzīve tomēr sastāv no ilgtermiņa fona. Tāda īslaicīga laime uz vienu mēnesi, dažiem mēnešiem vai 8 gadiem var atnest daudzus zaudējumu gadus. Dzīve nav tomēr spēle ar metamo kauliņu, kur pēc katra izmetiena partija sākas no jauna. Tas ir šahs, kur katrs tauriņa izgājiens būtiski maina pārejo figūru novietojumu un karaļa un karalienes , un pavalstnieku (bērni, radi, sabiedriba) dzīves komfortu. Nē, es domāju, ka dzīve sastāv no soļiem, no darba, no atbildības, kur veicot krienus un pārdomātus soļus var uzcelt patiešām vērtīgus, noderīgus, īstu laimi dodošus tempļus.