Komentārs par Lusijas komentāru.

Izlasīju šo ierakstu, un man radās sajūta, ka autore ir vairāk aizrāvusies ar cilvēka pazemošanu nekā ar paša darba kritizēšanu. Es saprotu, ka ne visiem dzejoļiem jāpatīk un ne visi darbi ir veiksmīgi. Kritika ir normāla lieta. Bet man šķiet, ka starp kritiku un ņirgāšanos tomēr ir diezgan liela atšķirība.

Lasot tekstu un komentārus, es arvien mazāk domāju par apspriesto dzejoli un arvien vairāk par pašām kritiķēm. Man radās iespaids, ka galvenais mērķis nav paskaidrot, kas darbā nav izdevies, bet gan parādīt, cik ļoti autore un komentētājas jūtas pārākas par cilvēku, kuru kritizē. Tika aizskarta izglītība, spējas un gandrīz vai tiesības vispār kaut ko rakstīt. Manuprāt, tas jau sen vairs nav stāsts par dzeju.

Es vienmēr esmu domājusi, ka gudrs cilvēks savu gudrību pierāda ar argumentiem, nevis ar nicinājumu. Jo vairāk šajā un līdzīgos, agrāk lasītos ierakstos sastapu pārākuma demonstrēšanu, jo mazāk mani pārliecināja paši argumenti. Kādā brīdī man radās iespaids, ka autors cenšas nevis analizēt darbu, bet vienkārši publiski izrēķināties ar tā autoru.Man šķiet, ka īsts kritiķis palīdz ieraudzīt kļūdas un nepilnības. Viņš paskaidro, kas nav izdevies un kāpēc. Te es vairāk redzēju vēlmi iespert cilvēkam, lai liktu viņam justies zemākā pozīcijā.

Pārsteidza tas, cik daudz augstprātības var ietilpināt tekstā par dzeju. Jo beigās es vairs nedomāju par dzejoli. Es domāju par to, ka cilvēks, kurš tik dedzīgi norāda uz citu trūkumiem, kaut kā nav pamanījis savējos. Manuprāt, cieņa pret cilvēku un prasīgums pret viņa darbu nav pretrunas. Var būt ass, var būt kritisks, var pat būt nežēlīgi godīgs. Bet brīdī, kad kritika pārvēršas par pazemošanu, tā zaudē savu vērtību.

Un vēl man ienāca prātā doma. Ja kāda darba vājums ir vienīgais, uz kā balstās kritiķa pārākuma sajūta, tad problēma varbūt nemaz nav tajā darbā. Varbūt problēma ir vajadzībā nemitīgi kādu nolikt zemāk, lai pašam nebūtu jāšaubās par savu augstumu.