man atkal

claire/alisia

es domāju, interesanti, kā man fīdi atkal atveda atpakaļ pie šī stāsta. par apdegušu meiteni, kura reālā dzīvē ir zaudējusi seju, spēju runāt un dzīvo pasaulē, kas ir sapņi, rektonsruēta realitāte.

es no pirmā momenta jutu, ka viss nav īsts. bet played along.

tur ir šīs epizodes, mūzika, kas ved cauri dziļam pārdzīvojumam, kas ir atspoguļojies radītā iztēlē - monstros, kas uzbruk, draugos, kas mīl un palīdz. bet tā nav īstenība. īstenība ir daudz sliktāka, tāpēc ir bēgšana no tās. mirušais brālis, verso, kas iztēle ir atdzīvināts, māte, kura dzīvē ir sajukusi prātā un kura ir par pamatu tēlam. un... tēvs. lielais boss, tēvs. visa ļaunā avots. realitātē salauzts vecs vīrs, kura sieva ir sajukusi prātā, kura dēls ir aizgājis bojā un meita negrib atgriezties īstenībā.

un visu šo pasauli rada nevis miljonu un miljonu dolaru pārstāvošas studijas, bet autsaideri! mūziku rada džeks, kuru neviens negrib ņemt, animatori tiek uzskatīti par amatieriem, tekstu, visu stastu rada sieviete, kas pirmo reizi izmēģina "roku" rakstīšanā. cik dīvaini pasaule sagriežas!

kas man ļoti iesita pa krūti, ir meitas un tēva attiecības. kā bulta cauri izgāja.

ps. kas man ļoti vēl patika - verso. brālis. viņš parādas kā līdzgaitnieks. bet tas pavisam nav viss. ejot cauri spēlei tu katrā epizodē satiec zēnu bez sejas, kurš centīgi kaut ko zīmē un tev saka dīvainus tekumus. neko izdarīt nevar. un tas izrādās atslēgraksturs. tas ir verso, kurš centās glābt, bet ir prom. nevis komanjons ar daiļiem matiem. nē. tēls, kas zīmē pasauli, kurā maelle atrodas. sapnī. ilūzijā. un pienāk brīdis, kad tā ir lielā izvēle, atlaist verso vai likt viņam turpinat zīmēt pasauli, kuras nemaz nav. un māsa prasa brālim, tu gribi būt? un viņš skatas uz māsu un saka - es esmu ļoti noguris, es dzīvoju murgā. atlaid mani. un viņa nevar. tā ir izvēle par kuru runā tēvs. atlaid mirušos.