Bēgšana no iznākuma.

Tiem, kas bijuši kādu laiku vieni, ir iekšēja pretestība pazaudēt savu komfortu. No turienes-viens solis uz priekšu, divi atpakaļ.

Mūsdienās neviens nevēlas upurēt, visi vēlas iegūt un baudīt. No tā arī visas nelaimes.

Nu ņemsim mani. Ja pēkšņi kāds uzrastos un gribētu mani precēt, es noteikti satrūktos un tūliņ visu izbeigtu. Kāpēc? Tas taču ir tik jauki būt visos līmeņos, būt ar kādu kopā līdz nāve mūs šķirs. Bet...dzīves pieredze saka-tās ir lamatas, ilūzija, vilšanās, sāpes un galu galā kritiens bezdibenī. Ok. Skaidrs, pāršķiram šo.

Tad ņemsim emociju nogrūšanas attiecības, kas, tāpēc, ka prāts dod saprašanu par veltīgi patērēto laiku, ir pat traģiskas. Nē, nevajag.

Tad, vnk draudzīgas attiecības-dalīšanos at dzīves atziņām, vērtībām, kopīgi pavadītu laiku. Te cilvēki ir savstarpēji godīgi un pašpietiekami. Neko negaidot un nesolot. Atzīstot, ka katrs paliks tur, kur ir un cienīs sava paša prioritātes.

Jā, kaut kā tā.