sprediķis

Šodien pamodos ar aizsmakušu kaklu un klepu. Vismaz gadu nekas tāds nebija, pat ar visu lielo slodzi. Psihosomātika. Pajautāju chatgpt, kādas psihosomātiskas reakcijas dod aizsmacis kakls un klepus. Man minēja nepateikti vārdi, skumjas, dusmas, vilšanās, stress. Nu jā, manā gadījumā bija skumjas un vilšanās.

Tā nu es aizsmakusi un bez maz slima aizdevos uz draudzes dievkalpojumu. Attiecības ar to draudzi man arī ir sarežģīts stāsts, bet šoreiz to izlaidīšu. Ne visai gribēju, bet gāju. Pirmo reizi devos bez kavēšanās un atcerējos sava drauga (bij.) vārdus, ka viņš gan nekad neko nekavē. Domāju, ka beidzot arī es varētu sākt nekavēt. Bet pie sevis nodomāju – tad tas dievkalpojums liksies baigi ilgs, bet ko darīt. Aizgāju tieši uz to brīdi, kad bija dziedājumi. Un – gluži kā senos laikos , – klausoties to dziedājumu, acīs sakāpa asaras. Apspiesta stresa asaras. Kaut kādā mistiskā veidā tā mūzika tās izvilināja āŗā. Atcerējos, ka arī pirms 15 gadiem es tajā pašā draudzē tā klausījos un arī tad man klausoties bira asaras. Un arī toreiz tā bija apspiesta stresa izlāde, tikai toreiz bija ļoti skrejoša ikdiena kā “vāverei ritenī” – miljons darbi, problēmas, kas jānes un jārisina vienai. Un vienkārši dzīvo tādā stresā. Un tā mūzika mani “atbrīvoja”, lai gan labāk man būtu paticis slept, jo es taču slēpu. Nevienam jau neiesi rādīt, ka esi vajš, ievainots, ievainojams, jo tas tikai situāciju pasliktinātu. VIenmēr vajag būt formā.

Un tad sākās sprediķis.Cilvēki šodien, kā jau karstā laikā, bija maz sanākuši. Parasti man tā likās ūdens liešana. Biju daudz kritikas dzirdējusi no bijušajiem draudzes locekļiem. Un arī šoreiz tādu gaidiju. Bet, kā par brīnumu, tajā runā bija kaut kāds brīnums. Tēmas kodols bija “nesiet cits cita nastas”. It kā vienkārši. Bet galvenais motīvs bija tas, ka mīlestība ir tā, kas transformē un pārveido, ka gudribu var sastapt daudz biežāk, bet transformējoša mīlestība - tas ir brīnums. Vēl minēja, ka mēs te esam atnākuši, lai viens otram dotu mīlestību. It kā nekas sevišķs. Noteikti tas sprediķis bija izteiksmīgāks nekā es šobrīd atstāstu. Bet, man šķiet, ka mani apsiestās emocijas, spriedze vēl vairāk atlaida.

Un tad atnāku mājās - un atkal trigeris. Ir pagājušas dažas dienas, kopš bērns ir izvācies. Atceros tos laikos, kad dzīvoju viena pirms “ģimenes dzīves”. Kad bija mazu bernu problēmas, ārprātīga aizņemtība, es bez maz sapņoju par tiem laikiem. Nu tie ir pienākuši, un, kā ar laika mašinu aizbraukusi, jūtos iebraukusi tajos laikos. Un vai man tie patika? Nē….