Emocionālā caureja

Manā paziņu lokā ir sieviete, kura ilgus gadus bija man ierindota sarakstā: autoritātes. Ja viņa man izteica kādu piezīmi vai apgalvojumu, tas ilgi tika pārdomāts vai pat izraudāts.Viens no apgalvojumiem bija: ko tu izdomā, tā tas nav. Ko tu runā muļķības, tā tas nav domāts! Lielāko kaitējumu viņa darija kolektīvā, aizmuguriski visiem iegalvojot, ka manas profesionālās zināšanas ir jāapšauba un jāpārbauda divreiz.

Divdesmit gadu laikā, tas ietekmēja arī manu pašapziņu.Tā tika ārdīta.

Tā tas arī būtu beidzies, ja ne gadījums.

Šobrīd esmu bezdarbniece un brīvlaika man ir daudz. Kādu dienu minētā sieviete zvana un piedāvā uz astoņām diennaktīm pieskatīt viņas māti. Par samaksu, protams. Ok, dodos iepazīties ar pacienti. It kā viss normāli. Mans uzdevums reizi dienā iedot pareizās zāles, kas jau sagrupētas rītam, vakaram, aiznest siltu ēdienu. Paciente ar visu citu tiekot galā pati.

To ko es pieredzēju astoņās dienās, šeit sīkumos nestāstīšu.Paciente ir sen kā jāpieskata 24/7.Tās lietas, ko viņa viena dara dzīvoklī sen nav norma. Arī smadzenes viņai dzurksteļo ik pa brīdim saejot uz īso.Tam cilvēkam nepieciešama profesionāla aprūpe nevis ieslodzīšana savā dzīvoklī.

Bet ne par to stāsts.Tikai tagad man atvērās acis un salikās puzle par pašu sievieti, ko es kļūdaini biju ievirzijusi autoritātēs.

Tā melošana, mānīšanās, izdomāšana un faktu "skaista" pasniegšana ir viņas un viņas ģimenes problēma.Tas viss nolasijās mātes uzvedībā un sarunā. Es šajās astoņās diennaktīs tiku vaļā no gadiem neaizvērta šaubu faila, kas grauza mani.

Ar mani viss ir kārtībā, vismaz tādā ziņā kā ticībā saviem spēkiem.

Ja nu jums gadās blakus tādi kolēģi, kas ēd jūsu pašapziņu, palūkojat, kas notiek viņu ģimenē.Neciešat gadiem, ka jums kāpj uz "galvas".