nevar būt

Nevar būt, ka pasaulē eksistējis ir tikai viens mans cilvēks. Citi, galvenokārt vīrieši saka, ka nebija šis lemts, tūlīt nāks nākamais. Kā tas ir, ka vnk. tūlīt nāks nākamais...kā stacijā? Nu labi, pieņemsim, ka nocietinos un nāk nākamais. Un kāda jēga, ja viņš neprot vai negrib vai vēl nezin kādēļ nespēj man dot to, kas man ir bijis dots? Es pat nesalīdzinu, bet pats sākums nav. Tās sajūtas nav. Nav tā viegluma, tik vien kā saspringums uz seksu, kuru nafig pat jauniešiem sen jau nevajag, ja nav mērķa. Viņš varbūt kaut kur zemapziņā vēlas manis piedāvāto opciju, bet tas padomju vīrieša tēls neparko neatkāpsies, viņam takš vajag savu bravūrīgā vīrieša tēlu spodrināt. Un kā to vislabāk izdarīt? Salīdzināt ar māti, kas sen jau aizsaulē. Darbs rūpnīcā vai vienalga kur, bērns, uzkopšana, mājas, vīram suprvarenajam ēst pagatavot, visu rītdienai salikt, veļa un kas tur vēl, ātrais sekss kā darba pienākums. Pa to laiku tēvi ar draugiem, labākajā gadījumā TV(ja sieva ir nopirkusi), ēst, izdrāzt, gulēt.

Manā reālajā dzīvē ir bijuši tikai labie vīrieši. Mani tētis un vecvecmāmiņa uzaudzināja ar godu un cieņu. Nav bijis vardarbības. Tētis agri nomira un pārējie saistītie vīrieši ir bijuši saprotoši, esmu jutusies drošībā, pat trakajos 90os.

Un tagad man kaut kādi sveši veči izsaka pārmetumus, nepazīstot mani un vispār neko nezinot. Esmu te pasen jau kā piereģistrējusies, lielu daļu pazīstu reāli jau. Bet ir kaut kādi dīvainīši te atkal uzradušies. Ja reiz izlasi anketu un saproti, ka nepavilksi, tad priekš kam izteikt kaut kādus pārmetumus? Mana pozīcija nemainīsies, jo esmu norādījusi, ka man ir pozitīva pieredze. Lai kaut kādā veidā mani noniecinātu? Kāda jēga, ja Tu neesi man svarīgo cilvēku sarakstā? Vnk. tāpat? Varbūt...reiz, kad sāku strādāt kādā uzziņu dienetā, nevarēju saprast, vai tiešām cilvēki ie tik stulbi...