Dzīve neko negarantē.

Ne to , ka nodzīvosi laimīgs, vesels, ar mīlestību...

Viss , kas tev paliek ir visu atlaist. Priecāties par šo brīdi uz šis pasaules, ka tā ir vēl pagaidām droša.. ko zini, ko nesīs nākamā diena.

Jo viss, ko šodien baudi, rīt vairs nevarēsi baudīt.

Bija man brālēns, vēl salīdzinoši jauns un gudrs, inteliģents jautrs, mana ideālā vīrieša etalons. Tikai bija viens.... bija aiz muguras daudzas neveiksmīgas attiecības, pēdēja šķita salīdzinoši daudzsološa. Bet nu nebija abiem spēka tikt galā ar to, kas notika abu starpā. Cik klausos stāstos, tik saprotu, ka pēc defolta jāpieņem , kur ir divas passaules vienmēr būs izaicinājumi ar sapratni, ritmiem....

Brālēns vienmēr prāta mani sasmīdināt, pat kad grūti gāja. No viņa vaŗēja pamācīties, kā dzīvi uztvert viegli un pasmieties par to, vai par sevi, kādās vien situācijās neesi nokļuvis... Man viņa ļoti pietrūkst.

Viņš nomira darot to, kas viņam pēdējos gados sagādāja prieku un bija aizraušanās. Riteņbraukšana. Viņa sirds apstājās braucot ar riteni.. uzzināju savā vārda dienas rīta. Vēl 3 dienas pirms nāves es viņam palīdzēju izvēlēties apģērbu brāļa kāzām. Teicu , ka varēs uz randiņiem iet, bet beigās kalpoja, ka apģērbs viņa bērēs......

Viss, ko šobrīd varu teikt ir Dievam paldies, ka viņs man deva vēl vienu dienu kopā ar viņu un atvadīties. Kas to būtu domājis, ka tas bija pēdējais apskāviens ko viens otram devām, kad satikāmies. Pēdējā picas sķēle , ko kopā apēdām ar maniem bērniem, pēdējā smieklīgā jautrā saruna...