Mana noslēpumainā dzīve. Bērnības atmiņas.

Rīt Pūpolu svētdiena. Nejauši atcerējos par pūpoliem. Biju ļoti maza, skolā vēl negāju. Bija brīnišķīgs pirmssvētku vakars, svaigi izmazgātas koka grīdas ar savu īpašo smaržu, ko nekā nevar aprakstīt, mājās cepti rauši malkas krāsnī un uz galdiņa pūpolu pušķis māla vāzē uz lina sedziņas. Es rubināju nost tos pūpolus un uz sedziņas izliku rakstu no pūpoliem, krustiņus, zigzagus. Un es glaudu pie vaiga pūpolu, lai sajustu, cik tas mīksts un patīkams, un tā es vienu pūpolu nejauši iebāzu degunā un man nekā neizdevās to izvilkt. Bet es baidījos to kādam teikt, ļoti nelaimīga iegāju savā gultiņā. Jaukā svētku noskaņa bija neglābjami zudusi. Baidījos, ka būs jābrauc pie ārsta un vēl visādas šausmu lietas. Nezinu, kas notika, varbūt miegā tas pūpols vienkārši pats izkrita un pazuda.