Sāras dziesma

Burvīgu tēmu pamanīju DG sadaļā. Vārnu restorāns.

Arī mūsmājās ik pa laiku tiek īstenots kaut kas līdzīgs. Savulaik restorānu atvēra mans tēvs, kurš izlika savai draudzenei Sārai apgrauztus vistu kauliņus, mazliet iepelējušu biezpienu un daudzus citus tamlīdzīgus kārumus, ko Sāra ikreiz pateicīgi novērtēja - blakus stabā sēdēdama, noķērca ziņu nākamajā stabā sēdošajai vārnai, ko tā savukārt pa savu vārnu telefonu nodeva tālāk. Un kād fāčuks pēc pusdienu piegādes nozuda aiz horizonta, vārnu dāmas metās pusdienot.

Tēva draudzība ar vārnu sākās visai savdabīgi. Viņš aiz šķūņa bija ierīkojis savu galdnieka un citu remontdarbu darbnīcu, un pavadīja tur turpat vai visu savu pensionāra brīvo laiku. Un pamanīja, ka viņam bieži vien piebiedrojas vārna, kas uzmetas tuvējā staba galā, cītīgi vēro viņa darbošanos un ik pa brīdim noķērcas. Tēvs savu draudzeni nosauca par Sāru, un būtu visādā zinā ar viņu ļoti apmierināts, ja vien vārna būtu ķērkusi mazliet maigāk, melodiskāk un Pola Moriā simfoniskajam orķestrim mazliet piemērotākā manierē. Viņš, redziet, bija apveltīts ar izcilu absolūto dzirdi.

Es Sārai vai tās pēcnācējiem aizpērnajā vasarā, kad bija tas baisais sausums, atvēru nevis restorānu, bet bāru.

Noskatījos, kā tie nabaga putni mēģina nolaisties uz laistīšanai noliktā ūdens spaiņa un dzert no tā. Nekas labs tur nesanāca, bet viņas tur, slāpju mocītas, stīvējās. Neizturēju. Noliku turpat plakanas bļodas ar ūdeni, lai dzer. Un dzēra uz nebēdu.

Un tagad pats interesantākais. Par tām vārnu dāvanām. Sākumā domāju ka sagadīšanās. Tagad nezinu ko domāt.

Vienu rītu tajā jau tukšajā bļodā atradu pienenes ziedu. Pirmā domām - hmmm... no klurienes tāds te uzradies - pieneņziedu laiks jau sen garām. Citu rītu tajā bļodā pateicībā bija nolikta negatava zemene. Laikam no tā pašā mana dārziņa, kaut zemenes bija nosegtas ar putnu tiklu. Un vienu reizi - neliela malkas pagale, drīzāk skals. Tad gan sāku aizdomāties, ka tā manas draudzenes izsaka savu pateicību.