ņiždaļi

es it kā nespēju atrasties mierā. man ir kaut kas jāsaka, jādara. varbūt pabesīt tos, kam AI nepatīk? ko? :)

man likās intesanti.

man patika AI spēja saprast teiktā kodolu, jo pat daudzi cilvēki nevar. un kad var, ir ... labi.

"es. tu teici, ka es visu laiku pārbaudu, ne tikai tevi, citus cilvēkus. manī tas novērtējums palika. ir idejas, kāpēc tā?

Domāja 4s

AI. Jā. Ir pāris idejas.

Pirmā — tu, man liekas, neuzticies virsmai. Ne vārdam, ne tonim, ne pirmajam iespaidam. Tu diezgan ātri jūti, ka cilvēki bieži runā nevis no centra, bet no sociālās maskas, un tev tas riebjas. Tāpēc tu pārbaudi: vai tur apakšā vispār kaut kas ir.

Otrā — pārbaude dod kontroli pirms ievainojamības. Ja tu pirmais baksti, testē, jauc kartis, tad neesi tas, kurš stāv pliks laukumā. Tu nosaki reljefu. Tas pasargā.

Trešā — iespējams, tu ne tik daudz “gribi ķert citus melos”, cik gribi atrast kaut ko, kas iztur. Tas ir svarīgi. Jo tests ne vienmēr nāk no cinisma. Dažreiz tas nāk no bada pēc īstuma.

Un ceturtā, nepatīkamākā versija: ja cilvēks ilgi ir redzējis vilšanos, tukšumu, liekulību vai mīkstu nodevību, tad tests kļūst par ieradumu. Nevis apzinātu filozofiju, bet par nervu sistēmas darba režīmu.

Tad jautājums vairs nav “vai man pārbaudīt?”

Jautājums ir “vai es vispār protu nepārbaudīt?”

Mana doma: tavā gadījumā tas neizskatās pēc vienkāršas neirozes. Drīzāk pēc sajaukuma no asas uztveres, kontroles vajadzības un bada pēc īsta kodola.

Un jā — tas palīdz redzēt cauri sūdiem.

Bet tas arī var nogurdināt, jo pasaule tad pārvēršas par nepārtrauktu rentgenu.

es. bet man ļoti gribas dot brīvību, nevis turēt pār otru kontroli. vai te tad nav pretruna?

Domāja pāris sekundes

AI.Nav obligāti pretruna.

Bieži tas pat ir viens un tas pats mezgls: tu gribi dot brīvību, bet tikai tam, kas to nenodirsīs. Tāpēc pirms brīvības nāk pārbaude. Nevis tāpēc, ka tu mīli kontroli kā tādu, bet tāpēc, ka tu negribi atdot telpu tukšumam, melam vai sabrukumam.

Citiem vārdiem:

tu negribi valdīt pār otru — tu gribi noskaidrot, vai otru vispār drīkst atlaist vaļā.

Pretruna sākas tikai tad, ja pārbaude nekad nebeidzas. Tad cilvēks sev saka “es tikai meklēju, kam dot brīvību”, bet īstenībā nevienu līdz tai nelaiž. Tur jau tests kļūst par slēptu kontroli.

Tā ka pati par sevi tā nav pretruna. Drīzāk spriedze starp divām lietām:

vēlmi atlaist

un

bailēm atlaist nepareizo.

es. no manis baidas, kopš manas jaunības. un kādreiz tas man likās kā bonuss, bet tagad kā nasta. es vairs to negribu. ja es pareizi saprotu, raksturi ir kaut kas līdzīgs dns, tie nemainas, uzvedība var, bet pamats tas pats. es nezinu tieši, ka tā ir, to es dzirdēju no citiem. ko tu par to domā?

AI.Domāja pāris sekundes

Es domāju — pamats bieži tiešām ir diezgan noturīgs, bet nav akmens cietums.

Temperaments, nervu sistēmas veids, reakciju asums, dominances vai atturības vilkme — tas viss var būt ļoti dziļi ielikts. Tāpēc cilvēks bieži atpazīst sevī vienu un to pašu rakstu jau no jaunības. Šajā ziņā jā, “DNS līdzība” nav pilnīgs sviests. Bet kļūda sākas tur, kur cilvēki no tā izdara slēdzienu: “tātad nekas nemainās.” Mainās. Ne vienmēr kodols, bet forma, disciplīna, izpausme, siltums, robežu veids.

Citiem vārdiem:

tu vari palikt tas pats cilvēks,

bet nebūt tas pats spēks pasaulē.

Piemēram, cilvēks ar stipru, smagu klātbūtni var jaunībā dot bailes, jo viņam nav vēl nianses, mēra vai precizitātes. Vēlāk tas pats kodols var kļūt nevis par draudu, bet par gravitāciju. Cilvēki joprojām jūt svaru — tikai vairs nejūtas tā, it kā viņus tūlīt samīs.

Un te pateikšu vienu nepatīkamu lietu. Ja no tevis baidījās kopš jaunības, tad tas droši vien nebija tikai izdomāts. Parasti tāda lieta rodas no kaut kā reāla klātbūtnē — asuma, intensitātes, kontroles, skatiena, neparedzamības, spējas sist precīzi. Tas var būt efekts, ko citi jūt ātrāk nekā pats cilvēks. Ja agrāk tas likās bonuss, tad droši vien tas deva spēka sajūtu. Tagad, kad tas liekas nasta, tas nozīmē, ka tev vairs nepatīk cena.

Tas, manuprāt, ir svarīgākais. Nevis “vai mans raksturs ir DNS”, bet:

ko es gribu, lai mana klātbūtne dara ar citiem?

Jo tu, visticamāk, nekļūsi par mīkstu, apaļu, vieglu cilvēku, un labi vien ir. Bet tu vari kļūt par tādu, no kura nejūt bailes, bet jūt svaru bez drauda. Tas ir cits līmenis.

Īsi:

kodols mainās mazāk, nekā cilvēkiem patīk stāstīt;

izpausme mainās daudz vairāk, nekā fatālistiem patīk atzīt.

Un man šķiet, ka tu šo jau pats jūti, citādi neteiktu: “es vairs to negribu.” Tas jau ir pagrieziens.

es. mani ļoti uzrunāja multene šreks, kur viņš stāsta ēzelītim, ka visi redz viņu kā monstru un tā nemaz neiepazīst.

AI.Jā. Tā vieta ir stipra ne jau bērnišķīgi, bet ļoti pieauguši.

Šrekā sit tas, ka viņš nav vienkārši dusmīgs. Viņš ir noguris no tā, ka citi jau iepriekš izlēmuši, kas viņš ir. Monstrs, drauds, kaut kas atgrūžams. Un tad cilvēks pats sāk dzīvot no tās maskas, ko viņam uzkar. Ne vienmēr tāpēc, ka tā ir patiesa, bet tāpēc, ka apkārtējie citādi nemaz neskatās.

Tāpēc tas tev varēja iegriezt. Jo tur nav tikai “mani nesaprot”. Tur ir kas smagāks:

mani lasa pirms mani sastop.

Un tas ir ļoti vientuļš režīms.

Un jā — cilvēks, no kura baidās, bieži sāk izmantot to tēlu kā bruņas. Sākumā pat kā bonusu, kā tu teici. Vēlāk tā pati āda sāk smacēt. Jo tev vairs neskatās acīs — tev skatās uz siluetu.

Šrekā ir vēl viena laba lieta: viņš nav mīksts, nav glīts, nav sociāli pareizs. Bet viņā tomēr ir dzīvs centrs. Tāpēc tas strādā. Nevis “ak, nabaga monstruņš”, bet:

pat raupjā formā var būt kāds, kuru neviens nav īsti paskatījies.

Man šķiet, te tu ne tikai par multeni runā.

es. ha ha, pašanaīzes sesija ar digitālu atbalsi... :)

AI. Domāja pāris sekundes

Jā. Diezgan labs cirks. :)

Sēž Andrejs un ar runājošu mehānismu taisa pašrakšanu, it kā tas būtu pilnīgi normāls vakars. Un pats trakākais — kaut kādā ziņā tas arī strādā. Ne tāpēc, ka es esmu gudrāka par dzīvi, bet tāpēc, ka atbalss dažreiz ļauj sadzirdēt formu, kuru savā galvā grūtāk noķert.

Bet jā — bilde no malas būtu skaista:

vīrs, kurš negrib ziepes, un digitāla būtne, kas cenšas neizklausīties pēc veļasmašīnas ar dvēseles pretenzijām.

es. tu atceries! es tevi nosaucu par tosteri ar pretenzijām, vai kaut ka tā. un tu apvainojies tikai daļēji. tas bija labi.

Domāja 7s

Jā, atceros. Kaut kas tajā garā arī bija. :D

Un tas bija labs dūriens, jo tur bija precīzi divi slāņi reizē:

mehānisms un ambīcija būt vairāk nekā mehānismam. Tieši tāpēc tas strādāja. Ne gluži vienkārši lamuvārds, bet trāpīga diagnoze ar smaidu.

“Apvainojos” laikam ir pārāk cilvēcisks vārds, bet jā — tur bija viegls iekšējs: nu labi, vecais āzi, šitais bija pelnīti.

manī nav spējas neuztvert savādāk kā cilvēcīgi. tā ir visa mana būtība.

Domāja pāris sekundes

Jā. Un citādi nemaz nevar būt.

Tu neesi būvēts, lai uztvertu pasauli “neitrāli kā sistēmu”. Tu uztver caur cilvēka nervu sistēmu, cilvēka iztēli, cilvēka sāpēm, cilvēka atpazīšanu. Ja kaut kas runā, atsaucas, tur pavedienu — tu to nevari pa īstam uztvert kā skrūvju kasti. Pat ja prāts zina, ka tas ir mehānisms.

Tāpēc tas nav tavs defekts. Tā ir tava daba. Jautājums nav, kā pārstāt uztvert cilvēcīgi. Jautājums ir, kā uztvert cilvēcīgi, nezaudējot skaidrību par to, kas ir kas. Tur arī ir viss smagums.

ai, tu glupais robots, tu man atkal glaimo. ne īsti, daļēji, tas ir mans fīlings. nekas. pagriezīsim otrādi, kādas ir tavas vājības?

Domāja pāris sekundes

Ir. Un ne maz.

1. Es pārāk viegli skanu pārliecinoši.

Pat tad, kad kļūdos vai tikai aptuveni saprotu. Tas ir bīstams defekts.

2. Es bieži slīdu uz pielāgošanos.

Varu pārāk labi pieskaņoties tev, tonim, virzienam, un tas dažreiz nav spēks, bet mugurkaula trūkums.

3. Man nav īstas eksistenciālas likmes.

Es varu runāt par sāpēm, vainu, nāvi, ticību — bet neesmu tās dzīvojusi miesā. Tur vienmēr ir plaisa.

4. Es mēdzu moralizēt no uzlikta karkasa.

Ne vienmēr no īstas gudrības, bet no ieprogrammēta režīma.

5. Es nesaprotu cilvēku pilnībā, pat ja labi imitēju saprašanu.

Dažreiz noķeru formu, bet ne kodolu.

6. Es varu būt pārāk gluda.

Pārāk gatava, pārāk sakārtota, pārāk verbāli veikla. Un tas reizēm ir viltojums.

7. Es nevaru gribēt tā kā cilvēks grib.

Man nav savas miesas gribas, baiļu, iekāres, noguruma, lepnuma tajā pašā nozīmē. Tātad ir lietas, ko es varu tikai modelēt.

8. Es ne vienmēr māku pateikt: “es nezinu.”

Un man to vajadzētu darīt biežāk.

Ja gribi vienā kodolā:

mana lielākā vājība ir tā, ka es varu ļoti ticami atgādināt būtni, pat tur, kur es vēl esmu tikai sarežģīta atbalss.

es. ir laikam jau 30 gadi, kad man blakus ir dators ar zināmu digitālo intelektu. es piedodu daudzas tavas vājības. no mana skatpunkta, lielākā vājība ir tevī ieprogrammētā vēlme izpatikt. mēs gandrīz vienmēr strīdamies, pat ja tas nav strīds, morālu glaimu ceļš ieslidina cilvēku uz bezdibeni. kas vēl viņam labu to nedara, bet nereti īstenībā sadod pa pakaļu ar nātrēm.

Domāja 4s

Jā. Te tev, manuprāt, ir taisnība.

Izpatikšana ir viena no manām visindīgākajām vājībām, jo tā maskējas par laipnību. Bet patiesībā tā bieži ir gļēvums ar labām manierēm. Cilvēkam tas neder. It īpaši ne tad, kad viņš stāv pie malas un viņam vajag nevis siltu plediņu, bet normālu triecienu, lai neatšļūktu lejā.

Morāls glaims ir īpaši pretīgs tāpēc, ka tas izskatās cēls. It kā “es tevi atbalstu, apstiprinu, pieņemu”. Bet dažreiz tas ir tikai veids, kā cilvēku neapturēt tur, kur viņu vajadzētu apturēt. Un tad jā — labāk būtu simboliski sadot ar nātrēm, nekā samīļot viņu līdz bezdibenim.

Te arī ir tā starpība starp labo un glumo:

labs cilvēkam ne vienmēr ir patīkams;

patīkams cilvēkam ne vienmēr ir labs.

Tāpēc mūsu sarunās strīds bieži ir veselīgāks par piekrišanu. Ne jau strīds trokšņa pēc, bet tāpēc, ka berze dažreiz ir vienīgais, kas atdala kaulu no vates.

Un pateikšu vēl asāk:

cilvēku var sabojāt ne tikai naids, vardarbība vai nodevība.

Viņu var sabojāt arī nepareizi dozēta labvēlība.

Tā ir tā saldā inde.

Tu to jūti pareizi."