Stāsts par šķiršanos jeb brīvība!!!

Stāsts ir nokopēts internetā. Jautrākam vakaram! Par tēmu “Mīļā, mums ir jāšķiras. Vaina nav tevī, vaina ir manī”

Ir kāds fakts ko daudzi par mani nezin. Bija tāds laiks, kad es dzīvoju mašīnā. Tā nu bija sanācis, man bija laikam kādi 19 gadi, bet ar šādām neērtībām es nebiju gatavs samierināties – man bija plāns, atrast meiteni, kurai ir kur dzīvot, lai varu ievākties dzīvot pie viņas! Tā iepazinos ar jaunkundzi vārdā Marta! Skaista, mīļa meitene mana vecuma, bet nedaudz dīvaina, piemēram, viņai varēja pārāk krasi mainīties garastāvoklis, un dažkārt viņa ilgstoši skatījās vienā sienas punktā, klusēdama, bet vēl citreiz viņa sarunājās ar “Ņinu”, lai gan “Ņinas” telpā nebija.. Bet šīs dīvainības man netraucēja, jo viņa bija skaista, un vēl viņai bija divu istabu dzīvoklis Rīgas centrā, kur varēju dzīvot!

Tā nodzīvoju pie viņas nedēļu. Priekš protokola, mēs arī bijām pazīstami tikai nedēļu, pirmajā randiņā izstāstīju, ka dzīvoju mašīnā, viņa apžēlojās un uzaicināja mani dzīvot pie sevis! Un tā pēc nedēļas kopdzīves, viņa piedāvāja braukt atpūsties uz viņas lauku māju! Wow, es nodomāju, dzīvoklis Rīgas centrā un vēl lauku māja Ogres pusē bonusā, SUPER, dzīve beidzot sāk izdoties! Es protams biju iztēlojies romantisku nedēļas nogali divatā, bet kad atbraucām uz viņas lauku māju, izrādās, tur bija kaut kādas svinības, bija saaicināti visi viņas radi! Vēl vēlāk izrādījās, ka svinības ir par godu mums, jo Marta visiem ir teikusi, ka esam saderinājušies, un uz rudens pusi plānojam precēties, BIJA VASARAS SĀKUMS! Viens no mums bija sajucis prātā, bet kurš? Kamēr mēģināju saprast kas notiek, pie manis - viens pēc otra nāca klāt “jaunie radiņi”, lai iepazītos, un tā teikt, uzņemtu ģimenē!

Kad braucām atpakaļ uz Rīgu, Marta to vien darīja kā runāja par kāzām.. Cik viņa ir laimīga, kur vajadzētu kāzas svinēt, cik labi, ka tēvs deva savu svētību un apņēmās visu apmaksāt! Nezināju ko iesākt! Es nojautu, ka ar Martu “kaut kas nav kārtībā”, bet kā, lai izšķiras no viņas, man nebija ne jausmas! Nākamajā dienā aizbraucu ciemos pie savas omes! Viņa maz runāja. Viesošanās izpaudās tā, ka es vienkārši sēdēju viņai blakus un skatījos kā viņa skatās televizoru! Kā reizi tur gāja “Mīlas viesulis” (tas bija pirms 15 gadiem, un tad jau seriāls bija “vecs”)! Seriāla ainā - tā laika viesnīcas īpašnieks, sirms zolīds kungs, ļoti izskatīgs, šķīrās no savas kundzes, ļoti eleganti, viņš teica “Mīļā, mums ir jāšķiras. Vaina nav tevī, vaina ir manī”! GENIĀLI! Tās dienas vakarā ar Martu ēdam vakariņas un cik vien skaisti varēdams, es viņai saku – “Mīļā, mums ir jāšķiras”! Marta paķēra nazi, kas tur pat uz galda stāvēja, izskatījās ļoti dusmīga un pieprasīja paskaidrojumus – KĀPĒC! Es sabijos, un sajaucu tekstu, pateikdams – Vaina nav manī! Ujjj, kā Marta sāka kliegt, ārdījās kā pūķis, šķaidīja traukus! Nekad vēl neesmu redzējis kādu tik ļoti dusmīgu! LASIES, viņa beidzot izkliedza! Un neko vairāk man nevajadzēja – tas bija talons uz brīvību, es aizlaidos! Cik priecīgs es jutos, nākamajā dienā kad no rīta modos savā autiņā kuru biju noparkojis Daugavas krastā – BRĪVĪBA!

Ekharts Kūps