Atmiņas.

Jaunībā mums nav laika, vienmēr darbs, steidzamies, kur nu vēl visi citi darbi. Tagad ir laiks, nav nekur jāsteidzas var padomāt, pakavēties atmiņās. Izrādās, ka atmiņas ir tās vērtīgākās ko dzīve cilvēkam var atstāt. Šodien sastapos ar muzeja ieliktiem foto, kuros redzama Mežoles skola, skolēni un tās skolotājs Runcis.Tie ir 20.gs. 20.-50. gadi. Sākās mans atmiņu gājiens, lauku ceļš uzkalniņā skola, tālāk ceļa malā bērzu birztaliņa. Izejot cauri mežam, skolotāja Runča māja, kurā tiku viesojusies bieži vien. Mēs bērni vienmēr tikām cienāti ar avenēm, zemenēm un medu. Avenes mums ļava lasīt pašiem. Tajā laikā ne katrā lauku mājā bija tādi gardumi. Šad tad skolotājs atsūtīja pa medus burciņai arī mums uz māju. Mēs viņu saucām par Runcīti. Siltas, jaukas atmiņas no bērnības dienām.

Adresāti nesaprot.

citi ieraksti lapsene0306 d-grāmatā (~32)

Komentāri

straume22: Neizsakāmi jauks, sentimentāls ieraksts. Paldies:)
"Es pateicos tev, mīļā, labā skola,
Par rīta sauli, ko mums liki plaukstās:
Mēs paņemam no tavas klases sola
Sev līdz ar sauli sapņu zvaigznes augstās.
Es pateicos tev skolotāj, mans sirmais,
Par sirdi liesmaino, ko tu mums devi:
Tu lielās dzīves ceļā biji pirmais,
Kas atrast mācēji mums pašiem sevi.
Par tavu balto bērzu maigām šalkām,
Kas mūža pavasariem pāri skries,
Par tālu gaitu nebeidzamām alkām
Tev skola vienmēr nāksim pateikties."
/Jāzeps Osmanis/

2026-02-28 17:05

lapsene0306: Skolotājs bija mana brālēna vecaistēvs, un viņa sieva arī bija skolotāja. Zinu viņu dzīvesstāstu, kurš nav bijis no vienkāršiem. Skolotājs Runcis bija mācījies Tērbatā.

2026-02-28 17:49

VECA_PIEPE: Emocionāli labs!

2026-02-28 18:26

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.