Mūžīgā dzīve un nāve

Kristus caur gadu tūkstošiem mums sludina mūžīgo dzīvību. Tai pretstatā tiek likta mūžīgā nāve.... Vai ar to ir domāta tiešā nozīmē cilvēka mūžīgā fiziskā esamība un neesamība?

Cilvēks ir radīts mūžīgs. Kad Kristus runā par dzīvību un nāvi, Viņš runā par cilvēka mūžīgo esamību ar Dievu un bez Dieva. Par cilvēka esamību Dieva Valstībā un ellē.

Kāds var teikt: "Kas tur liels?" Patiesībā starpība ir milzīga. To, cik slikti cilvēkam ir bez Dieva un tās mocības nav aprakstāmas. Nevienas laicīgās ciešanas uz Zemes nespēj ar to līdzināties. Tā ir nāve, par kuru Kristus brīdina.

Tai pretstatā ir mūžīgā dzīvība. Dzīve Dievā un ar Dievu. Tas ir mūžīgs prieks, svētlaime... Tāpēc Kristus runā par cilvēkiem, kuri dzīvos (būs mūžībā ar Dievu, kas ir Dzīvība) pat ja mirs (fiziski miesā).

Bez šaubām, ka arī miesas augšāmcelšanās būs. Un tad - vai nu ar Dievu Dzīvībā, vai nu bez Dieva nāvē.

Kristus no Sevis atkarīgo izdarīja, lai mums atvērtu durvis uz Dzīvību. Viņš mira pie Krusta un augšāmcelās. Tagad mūsu kārta. Mums ir laiks, kamēr staigājam pa Zemi, izdarīt visu no mums atkarīgo (ieticēt Kristum un atgriezties no grēka), lai iemantotu Dzīvību mūžībā.