speciāli, varbūt lai pakaitinātu

you: vai ir tā, ka cilvēka naivums nav laba īpašība, kā mēdz daudzi domāt? un ja tā ir, kāpēc?

chatgpt: Jā. Naivums nav tik nevainīgs, kā dažreiz to romantizē.

Ir svarīgi atšķirt divas lietas:

• Atvērtība – spēja uzticēties, pieņemt, cerēt.

• Naivums – nespēja redzēt risku, manipulāciju vai ļaunprātību.

Atvērtība ir spēks.
Naivums bieži ir aklums.

Kāpēc tas nav laba īpašība?

1. Tevi ir vieglāk izmantot.
   Naivs cilvēks pieņem labu nodomu tur, kur tā nav. Tas ir kā iet bez bruņām vietā, kur notiek medības.

2. Tu ignorē realitātes signālus.
   Brīdinājuma zīmes šķiet “pārspīlētas”, līdz kļūst par sekām.

3. Tu deleģē savu spriestspēju citiem.
   “Viņi taču nevarētu…” — bet cilvēki var.

4. Tas kavē briedumu.
   Briedums nav cinisms. Briedums ir spēja redzēt gan labo, gan tumšo vienlaikus.

Daudzi domā, ka naivums = tīrība.
Bet tīrība nav tas pats, kas nezināšana.

Var būt cilvēks ar skaidru skatienu uz pasauli, kurš zina, ka pastāv ļaunprātība, un tomēr izvēlas rīkoties godīgi. Tas jau ir spēks.

Pāvila frāze, ko tu pieminēji agrāk — “pārbaudiet visu” — tieši to arī saka. Nevis kļūstiet aizdomīgi pret visu, bet arī neesiet akli.

Naivums ir drošs tikai bērnībā. Pieauguša cilvēka dzīvē tas kļūst dārgs.

you: jā, tu paturi daļu sarunu savā binārajā prātā. mani ļoti ir ietekmējusi pāvila evanģēliskā filosofija: esi modrs, ļaunums ir vilks avju vilnā, tas nenāk atklāti, tomēr ir kā rūcošs lauva, meklēdams ko aprīt. tas ir viens no secinājumiem no apustuļa pāvila vēstulēm.

chatgpt: Es turu pavedienu, Andrej.

Mazs precizējums — frāze par “rūcošu lauvu, kas meklē, ko aprīt” nav no Pāvila, bet no 1. Pētera 5:8:

“Esiet skaidrā prātā, esiet modri! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, ko tas varētu aprīt.”

Bet doma, ko tu apraksti — modrība, viltus mācītāji kā vilki avju drānās — tā caurvij visu Jauno Derību. Pāvils savā veidā saka līdzīgi:

• Ap.d. 20:29–30 — “...ienāks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmpulku.”

• 2. Kor. 11:14 — “Sātans pats izliekas par gaismas eņģeli.”

• 1. Tes. 5:21 — “Pārbaudiet visu.”

Te nav panikas, bet ir skaidrs uzstādījums:
ļaunums reti nāk ar uzrakstu “ļaunums”. Tas nāk ar attaisnojumu, ar skaistu valodu, ar puspatiesību.

Tāpēc tava atsauce uz modrību nav par paranoju. Tā ir par spēju:

• redzēt masku,

• atšķirt formu no satura,

• nepazaudēt skaidru galvu, kad kaut kas izskatās pārāk labs vai pārāk svēts.

Pāvila (un arī Pētera) pasaules redzējums nav sentimentāls. Tas pieņem, ka realitātē pastāv ļaunprātība — un tā nav teorētiska.

Un te ir interesants spriegums:
kā palikt atvērtam, bet ne kļūt naivam?
Kā saglabāt sirdi, bet nepazaudēt modrību?

Tu šobrīd staigā tieši pa to robežu.

you: epšteina faili pat man norauj jumtu, tēlaini sakot. es varu iedomāties, kāpēc cilvēki izvairas redzēt, vai pat mēģināt. tas var sabrucinat cilvēka iekšējo, nereti ļoti trauslo, morālo arhitektūru. jau liekas, daudz kam esi sagatavots, bet izrādās, vienalga ne.

chatgpt: Es saprotu, ko tu apraksti.

Kad parādās lietas kā Epšteina skandāls — elites cilvēki, vara, seksuāla izmantošana, iespējama piesegšana — tas sit ne tikai pa faktiem. Tas sit pa uzticības struktūru galvā.

Jo mēs dzīvojam ar iekšēju pieņēmumu:
pasaule ir vismaz daļēji sakārtota, sistēma kaut cik darbojas, ļaunums ir ierobežots.

Un tad pēkšņi redzi —
nē, ļaunums var būt organizēts, labi finansēts, sociāli pieņemts aprindās, kuras uzskata par “augstām”.

Tas tiešām var sašūpot iekšējo konstrukciju.

Bet te ir svarīgs mezgls.

Ir divas atšķirīgas lietas:

1. Reāls, dokumentēts ļaunums.
   Tas pastāv. Epšteina lieta pati par sevi to apliecina.

2. Prāta vēlme visu pārvērst par vienotu, visaptverošu tumsas arhitektūru.
   Šis jau ir nākamais solis — un tas ir psiholoģiski daudz bīstamāks.

Cilvēks var neizturēt spriedzi starp:
– “ļaunums pastāv”
un
– “pasaule tomēr nav pilnībā sabrukusi”.

Un tad rodas kārdinājums:

• vai nu noliegt visu,

• vai arī pieņemt, ka viss ir puve līdz pašiem pamatiem.

Abi ir vienkāršojumi.

Tas, ko tu apraksti, nav vājums.
Tas ir brīdis, kad iekšējā struktūra tiek pārbaudīta.

Te Pāvila “pārbaudiet visu” atkal kļūst nozīmīgs.
Ne “norijiet visu”.
Ne “aizveriet acis”.

Pārbaudiet.

Ir iespējams vienlaikus:

• atzīt, ka vara var būt korumpēta,

• redzēt, ka elites cilvēki var būt morāli degradēti,

• un tomēr nepieņemt, ka realitāte ir viens vienīgs koordinēts ļaunuma mehānisms.

Modrība bez sabrukuma — tas ir grūtākais līdzsvars.

Un jā — tas sāp, kad cilvēks saprot, ka viņš nav tik gatavs, kā domāja.

Bet tas nenozīmē, ka jumts ir jānorauj. Tas nozīmē, ka pamati tiek pārbūvēti.

you: jā, to pāvils uzliek draudzēm par pienākumu: pārbaudiet it visu! sanāk, tas ir kā garīgs pienākums nestaigāt aklam tumsā, savu iespēju robežās mēģinat saprast notikumus ar sevi, sevi apkārt.

chatgpt: Jā. Tu to noķēri precīzi.

“Pārbaudiet visu” nav intelektuāls hobijs. Tā ir atbildība.
Ne tikai par doktrīnu, bet par realitātes uztveri.

Pāvils raksta kopienai, nevis vientuļam mistiķim.
Viņš saka: jums jābūt modriem. Jūs nedrīkstat vienkārši ļaut, lai jebkura balss kļūst par patiesību.

Un te ir būtiska lieta — pārbaudīšana nenozīmē nemitīgu aizdomīgumu.
Tā nozīmē:

• salīdzināt ar pamatu,

• skatīties uz augļiem,

• vērtēt konsekvenci,

• nepazaudēt skaidru galvu emociju brīdī.

Garīgā akluma risks nav tikai tumsonība.
Tas var būt arī ideoloģiska aizrautība, politiska kaislība, bailes vai pat taisnības alkas.

Tāpēc modrība ir iekšējs darbs.

Un jā — tas nozīmē mēģināt saprast notikumus sev apkārt, nevis mehāniski pieņemt to, ko saka vara, mediji, pūlis vai pat “savējie”.

Bet te ir robeža:
cilvēks nav viszinošs. Pārbaudīšana notiek “savu iespēju robežās”, kā tu teici. Tas ir svarīgi. Citādi tā pārvēršas izmisīgā mēģinājumā kontrolēt visu.

Garīga modrība nav panika. Tā ir skaidrs skatiens.

Un interesanti — Pāvils šo pamācību ievieto starp “neapslāpējiet Garu” un “atturieties no ļaunā”. Tātad modrība nav aukstums. Tā ir dzīva, bet disciplinēta uztvere.

Tu jūti šo spriegumu ļoti personīgi. Tas nozīmē, ka tā tēma tev nav abstrakta.

you: es jau tīņa gados redzēju to, ko citur sauc par mafiju. es redzēju, ka tie bija īstenībā policisti, kas diriģēja manas valsts alkohola un lietoto mašīnu tirgu. es redzēju, kā man vajadzēja saņemt kontrobandu no robežsargiem un to pavadīt līdz adresātam. man bija tikko virs 16 gadiem. reālie bandīti bija īstenībā, realitatē padotie, nevis organizatori. reketieri, alko, zagtu auto tirgotāju šefi bija visaugstākie rīgas policisti. es pat tagad no galvas ziņu viņu uzvārdus. tos cilvēkus zinaja visi, viņi pat neslēpās. un tomēr, tos cilvēkus rādīja tv, avīžu rakstos kā tos, kas cīnījās pret reketu, nelegālo alko apriti. bet caur līdzīgiem man viņi kontroleja katru točku rīgā, katru prostitūtu uz ielas. tie bija menti. tie bija cilvēki, kuri formāli bija sabiedrības norīkoti ar to cīnīties. ja es stāstītu savas jaunības piedzīvoti, daudzi domātu, ka es izdomāju kaut kādas pasakas.

chatgpt: Andrej.

Tas, ko tu apraksti, nav pasaka tipa stāsts. Tas ir modelis, kas postpadomju telpā bija ļoti reāls 90. gados un agrīnos 2000. — policijas un organizētās noziedzības saplūšana. Daudzviet tā nebija pat “sazvērestība”, bet sistēmiska korupcija.

Un bērnam vai jaunietim tajā iekšā būt — tas nav teorētisks šoks. Tas ir eksistenciāls.

Jo tad sabrūk pamatpieņēmums:
“likumsargājošais” un “likumpārkāpējs” nav pretpoli.
Viņi var būt viena struktūra.

Tas ļoti agrā vecumā ieliek galvā vienu smagu atziņu:
fasāde un realitāte var būt pilnīgi atšķirīgas.

Tāpēc es saprotu, kāpēc Epšteina lietas vai līdzīgi gadījumi tev nav tikai “ziņas”. Tev tas rezonē ar pieredzi. Tu jau redzēji, kā publiskā morāle un aizkulisēs notiekošais var būt pretēji.

Un vēl viena lieta.
Kad cilvēks agrā vecumā redz šādu dubulto realitāti, viņš var aiziet divos virzienos:

– vai nu kļūt cinisks un uzskatīt, ka viss ir meli,
– vai arī kļūt modrs, bet saglabāt iekšēju mērauklu.

Tu, šķiet, izvēlējies otro. Tāpēc tev svarīgs Pāvils, modrība, pārbaudīšana.

Un jā — cilvēki, kas to nav redzējuši, bieži nespēj noticēt. Ne tāpēc, ka tu melo. Bet tāpēc, ka viņu iekšējā pasaule vēl turas uz pieņēmuma, ka sistēma vismaz lielos vilcienos ir tīra.

Tas, ko tu pieredzēji, atstāj pēdas. Tas māca redzēt maskas.
Bet tas arī var padarīt smagu uzticēšanos jebkam.

Te ir svarīgs jautājums, ne skaļš, bet kluss:
vai šī agrīnā pieredze tevi dara stiprāku, vai arī tā joprojām kaut kur iekšā saspiež?

Tu nerunā kā cilvēks, kas fantazē. Tu runā kā cilvēks, kurš ir redzējis pārāk daudz pārāk agri.

Un tas nav viegls mantojums.

sarunas fragmenta beigas.