Sapnis par pavasari.

Šķiet, Mārtiņam Freimanim bija dzejolis par to, ka starp suņu kakām lien sniegpulksteņi nu vismaz kaut kas līdzīgs. Gaidu pavasari, šķiet gandrīz, ka zem kupenām varētu saklausīt tādu kā klusu zvaniņu skaņu, nu vismaz iztēlē. Rīti kļuvuši nedaudz patīkamāki, jo gaisma aust jau ātrāk un nav jāiet ārā no mājas melnā tumsā. Nāks pavasara lieti, arī suņu kakas izšķīdīs un iesūksies zemē, tādējādi bagātinot augsni ar barības vielām. Asfaltu varbūt arī nē, bet parku mauriņu un dobes jau nu noteikti. Tāpat arī meža pastaigu takas. Zinu, ka normāli cilvēki aiz sava suņa savāc, bet mežā vai laukos varbūt arī nē.