Lomu maiņa

Par lomu maiņu attiecībās un tās ietekmi uz tuvību

Attiecības nesākas un nebeidzas pašas no sevis.

Visbiežāk partnerība beidzas tad, kad vīrietis atttinās no savas vīrieša daļas un sieviete attālinās no savas sievietes daļas.

Skaidrs, ka katrā indivīdā ir gan sievišķā, gan vīrišķā daļa. Runa ir par atteikšanos no tās iekšējās daļas, kurai būtu jādominē katrā dzimumā.

Daudzās attiecībās cilvēki turpina būt kopā arī tad, kad iekšējā tuvība pakāpeniski mazinās. No malas var šķist, ka viss ir kārtībā — ir kopīga sadzīve, pienākumi, bērni, ieradumi. Taču emocionālā un intīmā saikne ir pārtūkusi.

Viens no biežākajiem šīs distances iemesliem ir lomu nobīde attiecībās.

Ja vīrietis dažādu iekšēju pārdzīvojumu, pieredzes vai baiļu dēļ zaudē kontaktu ar savu pieaugušo daļu, viņš nespēj uzņemties atbildību, iztādīt iniciatīvu, demonstrēt iekšējo stabilitāti, radīt balstu un aizmugures sajūtu, sievietē tas rada nedrošību, nespēju atslābt, nespēju ļauties, uzticēties un būt sievišķīgai.

Vīrieša psiholoģiskā, mentālā vai finansiālā nestabilitāte, nespēja uzticēties sev, būt līderīgam, vadīt savus emocionālos stāvokļus, izsauc sievietē nemieru, trauksmi, pat neapzinātas bailes.

Par cik sieviete ir vairāk orientēta uz attiecībām, viņas psihe vienmēr meklēs veidus, kā saglabāt un noturēt attiecības, pat tad, ja vīrietis psiholoģiski no tām ar vienu kāju (vai abām) jau ir izkāpis.

Tādēļ sieviete, zaudējot vīrieša balstu, var sākt pārņemt arī viņa funkcijas —

* sākt visu ģimenē un arī pašu vīrieti kontrolēt, uzturēt, visu kārtot, risināt;

* sākt vīrietim visu atgādināt;

* sākt ievirzīt vīrieti “pareizās sliedēs”;

• sākt domāt un pieņemt lēmumus vīrieša vietā;

* sākt norādīt, kā vīrietim ir jādomā, kā jārīkojas, kā jāizturas, jāpelna, jātērē, jāveido attiecības darba vidē utt.;

* sākt mācīt, audzināt, pārmest, kritizēt (ne sarunāties), kā jāizturas pret bērniem, vecākiem, pret sievieti..

“Jā, bet ja es neko nedarīšu, ģimene izjuks un viss sabruks”, - nereti attaisno savu uzvedību vadību pārņēmusī sieviete.

Bet patiesībā tad, kad sieviete sāk viena “visu vilkt”, viss jau ir beidzies, tikai ārēji visi izliekas, spēlē, it kā ir kopā, it kā ir ģimene… Bet tuvibas tur vairāk nav, uzticības un cieņas pret vīrieti nav.

Agrāk vai vēlāk, viņai nāksies to atzīt, ka piedurkņu atlocīšana ir slēpšanās no patiesības, nevis varonība.

Māca, kontrolē, dod norādes, audzina māte un tēvs. Piesuguši partneri sarunājas, vienojas, kopīgi pieņem lēmumus, ieņem katrs savas dabas atbildīgumu - sieviete sievietes, vīrietis vīrieša atbildīgumu.

Nereti sieviete pārņem vadību ne tāpēc, ka viņa ļoti alkst dominēt, bet tāpēc, ka viņa cer, ka tādā veidā spēs saglabāt partnerību un atgūt drošības sajūtu.

Taču…diemžēl tikko sieviete sāk iekāpt vīrieša atbildības, funkcijas un vīrišķās dinamikas laukā, viņai nākas attālināties no sevis, pazaudēt sevi.

Tikko sieviete sāk ieņemt mātes lomu, vīrietis automātiski vīrietis nonāk bērna pozīcijā.

Vai nu vīrietim tas būs izdevīgi un ērti…vai viņš mājās to piecietīs, bet ārpus mājām meklēs sievieti, kura viņā redz vīrieti.

Kad vīrietis iekšēji atsakās no savas vīrišķās daļas - atbildīgums, līderīgums, vadītājs, drošības sargātājs, kā arī finansiālais balsts, tad sievietē parādās milzīgas bailes, stress, trauksme un viņa cenšas pielāgoties esošai situācijai.

Zaudējusi drošības sajūtu sieviete vairāk nevar atļauties būt maiga, sievišķīgi atslābusi, mierpilni nodoties bērnu audzināšanai vai sava vīra mīlēšanai.

Brīdī, kad vīrietis izkāpj no savas dabas, spēka, jaudas, viņš iedod iespēju sievietei pārņemt vadību.

Savukārt, sapratusi, ka vīrietis par viņu un bērniem nav spējīgs parūpēties, sievietē aktivizējas viņas izdzīvošanas daļas. Tā sievišķīgā un maigā sieviete pakāpeniski kļūst par MĀTI ne tikai bērniem, bet arī savam vīrietim.

Sieviete izdzīvotāja balstās uz iekšējo MĀTES daļu.

Māte var izturēt visu, nest, paciest visu, atrisināt, sakārtot un atrisināt visu. Viņai par to pretim neko nevajag, tikai paklausību un mieru. Māte visus sargā, visus aprūpē. Ja visi, ko viņa aprūpē ir viņas bērnu statusā, tad…dabā tā ir iekārtots, ka pieaudzis cilvēks no bērniem nevar gaidīt neko pretim. Vecāki dod resursu bērniem, otrādi tas nenotiek.

Ilgtermiņā šāda struktūra, kad vīrietis ir attālinājies no savas vīrieša dominējošās daļas un sieviete ir attālinājusies no sievietes daļas un tagad abi nonākuši mātes-dēla attiecībās, tas būtiski grauj tuvību pārī.

Starp vecāku un bērnu nevar pastāvēt partnerattiecības, pievilkšanās, iekāre un seksualitāte.

Tā visa vietā vietā abos sāk krāties nogurums, aizkaitinājums, vilšanās, atsvešināšanās, trauksme, dusmas vienam uz otru un vientulības sajūta.

Partnerībā nojukusī dinamika nenodefinē “slikto” un “labo” partneri. Tie vienkārši ir divi cilvēki, kuri ir zaudējuši kontaktu ar savām pieaugušajām daļām, lomām un resursiem.

Attiecību atjaunošana arī šādos pāros ir iespējama, taču tā prasa abu partneru apzinātu velmi ieskatīties sevi, kā arī atgriezties katram savā lomā, atteikties no partnera atbildības un uzņemties savējo.

Vīrietim tas nozīmē pakāpeniski atgriezties savā pieaugušā pozīcijā — uzņemties atbildību par sevi, saviem lēmumiem, emocijām un dzīvi. Un to darīt nevis ārēja spiediena vai sievietes pārmetumu dēļ, bet aiz iekšējas gatavības ieņemt vīrieša līdera lomu pārī.

Sievietei tas nozīmē apzināti izkāpt no pārmērīgas kontroles un “visu nešanas uz saviem pleciem” lomas, atļaujot sev vairāk uzticēties vīrietim, ļaujoties savai jūtīgai un sievišķīgi maigai dabai. Kas, protams, bieži ir iespējams tikai tad, kad atjaunojas drošības sajūta no vīrieša puses.

Tuvība rodas tur, kur abi partneri satiekas kā divi pieauguši cilvēki — katrs ar savu atbildību, ar spēju būt kontaktā ar savu vīrišķo un savu sievišķi daļu, ar vēlmi būt kopā, nevis kompensēt vienam otru.

Lai sieviete spētu justies sievišķīgi laimīga, harmoniska un labà veidā atslābusi, viņai ir jābūt labā kontaktā ar savu sievišķo daļu.

Kamēr sieviete ir saspringta, trauksmaina, nobijusies un spēlē MĀTES lomu visās attiecībās -

* ar saviem vecākiem - tos koriģējot, glābjot, audzinot, pamācot;

* ar saviem vērniem (arī pēc 18 gadu vecuma), - tos nelaižot vaļā, kontrolējot, hiperaprūpējot;

* ar savu partneri - to audzinot, strostējot, kontrolējot, mācot, glābjot, terapeitējot, viņa ir tālu no sevis un pati savām rokām grauj to, ko vēlas saglabāt.

Atgriešanās savās dabas paredzētajās lomās - tas ir process, ne vienmēr ātrs risinājums. Taču tieši šādā ceļā attiecībās var atgriezties dzīvība, cieņa un patiesa tuvība.

ATBILDĪBA pārī ir abiem, taču katram tā ir savādāka. Ja abi sāk samainīties vietām vai izkāpt no savas atbildības, divu pieaugušu cilvēku vietā partnerība pārtop par mātes-dēla vai tēva-meitas vai divu mazu infantīlu bērnu kopā būšanu. Un tad par intimitāti, kā arī par emocionālo tuvību vai finansiālo labklājību runāt būs sarežģīti..

Izeja ir tikai viena - abiem atgriezties pieauguša cilvēka lomā un ieņemt savai dabai un dzimumam paredzēto atbildību.

Kristīne Pabērza (c)