Debesu valstības mantiniekiem...
Kā man patīk šie Dieva vārdu sludinātāji un skaidrotāji, kuri ar kvēlu sirds degsmi un ciešu pārliecību par savu taisnību un uzskatu nekļūdīgumu dara to katrs pēc savām spējām un saprašanas! Visu viņi lieliski zina - gan to, ko Dievs ir teicis, gan to, kas ar to ik reizi ir bijis domāts. Nudien, tas ir tik bezgala cilvēciski un aizkustinoši! "Tie ir cilvēka labie darbi, kuri viņam pēc Zemes dzīves nodrošina (! ) nokļūšanu pie Dieva." Lūk, šis pasažiera (44) te nupat paustais apgalvojums kārtējo reizi apliecina visbiežāk sastopamo alošanos, nepietiekamo un paviršo izpratni vai vismaz nepareizu akcentu likšanu pašos būtiskākajos kristīgās ticības jautājumos. Ja jau labie darbi, kas darīti pēc sirds jūtu pamudinājuma, sagādātu glābšanos, tad Kristus atnākšana būtu bijusi gluži veltīga, cilvēces izpirkšana ar Viņa ciešanām un krusta nāvi – nevajadzīga un drūma izrāde, un Evaņģēlija baušļi arī būtu lieki. Acīmredzami, ka tie, kuri atzīst glābšanās iespējamību tikai ar cilvēka kritušās dabas darbiem vien, iznīcina vai mazina Kristus nozīmi, noraida Kristu. Svētie Raksti, kas ir nekļūdīgs tiesnesis visos ticības un doktrīnas jautājumos un strīdos, saka, ka cilvēka darbi itin nemaz netiek ņemti vērā, kad Dievs lemj par cilvēka attaisnošanu un viņa pestīšanu. Tā vietā gan attaisnošana, gan pestīšana tiek piedēvēta tikai vienīgi Dieva žēlsirdībai, vienīgi Kristum un tikai paša cilvēka ticībai. Un ir labi, ka tas ir tieši tā! Jo, ja Dieva vārds mums vēstītu, ka pestīšanai, nepietiek tikai ar Kristu, nepietiek tikai ar žēlastību un ticību, bet, ka ir nepieciešami arī mūsu darbi, tad mēs nekad nevarētu būt priekpilni pārliecināti par savu žēlastības stāvokli un pestīšanu. Tad mēs nekad nevarētu droši zināt, kuri darbi ir patīkami Dievam un tieši cik daudz darbu ir jāpadara, lai būtu pietiekami, lai nopelnītu ceļu uz Debesīm. Tad Evaņģēlijs nebūtu mierinošāks par Bauslību; tad Kristus nebūtu mūsu cerības stingrā klints, un tad tas mūs novestu mūžīgā šaubu ellē. Bet mēs zinām, ka visi mūsu darbi ir izslēgti no mūsu attaisnošanas Dieva priekšā. Mūsu darbi nepelna mums Debesis un mūžīgo dzīvi. Tā vietā tās ir Dieva nepelnītās žēlsirdības dāvanas, kuras vienīgi Kristus ir izcīnījis mūsu labā. Viņš tās mums dāvā Svētajos Rakstos un Sakramentos, kurus mēs saņemam, apzīmogojam un iemiesojam tikai ar ticību. Tādējādi, kaut arī mēs joprojām esam nabadzīgi grēcinieki, caur ticību mēs topam pārliecināti par savu žēlastības stāvokli un par savu pestīšanu, un ticībā mēs dzīvojam šajā žēlastības stāvoklī. Ja bez ticības mūsu glābšanai būtu vajadzīgs kaut tikai viens vienīgs patiesi labs darbs, mums tiktu laupīts viss mierinājums, jo, kamēr mēs sēžam pie dievišķajiem apsolījumiem bagātīgi klātā galda, šis viens darbs virs mūsu galvas karātos kā tievā diegā iekārts abpusgriezīgs zobens; tad šis darbs pastāvīgi liktu mums šaubīties, apdraudētu un biedētu līdzīgi kā šādi pakārts zobens. Tas ir patiess Evaņģēlijs un mierinājums tik nožēlojamiem un bezspēcīgiem ļautiņiem, kādi esam mēs visi, un mums tas ir vajadzīgs - šī vēsts, ka esam glābti nevis ar darbiem, bet ticībā. Atvainojos, ka tā gari un pārlieku didaktiski izpaudos... Un vēl. Ja šie pašpasludinātie ielu, bet nu jau arī virtuālās telpas, sprediķotāji ir tik pārliecināti par savu vārdu nemaldīgumu, tad kādēļ gan būtu jāslēpj sava identitāte un jāslapstās, jāvairās no citu paustā un bieži ne tik glaimojošā viedokļa, ka pat jādzēš viņu komentāri savas "Dienasgrāmatas" ierakstos un jāliedz iespēja izteikties...? :) |
