iesakņoties un uzplaukt

".. iemīlēt jauno dzīvokli. tas man neizdevās. ne tā pa īstam. es tajā dzīvoju, bet neienācu. izkrāmēju mantas, bet neiesakņojos. mazliet jutos kā viesis savā dzīvē - tā, it kā viss būtu uz laiku, pagaidām, līdz kaut kam citam. dzīvoklis palika kā tranzīta punkts, nevis mājas." /@sanda.krasta par 2025.gadu/

Dzīvokļa atslēgas dabūjām septembrī. Paši jaucām ārā iepriekšējo iemītnieku atstātās mēbeles, lai varētu tās pienācīgi izmest, plēsām nost vecās tapetes - vietām tās bija pat trīs slāņos -, un noņēmām grīdas segumu. Izlēmām, ka padomju laika logi un radiatori ir pietiekami labā stāvoklī, un remontēšana būs tikai pamatlietām - griesti, sienas un grīdas.

Pirms vispār bija iesākti remontdarbi, brīvākos brīžos atbraucu uz dzīvokli - apliet mantojumā atstātos istabas augus, ieklausīties mājas skaņās un iegaumēt, kuros brīžos logos iespīd saules gaisma. Kailas sienas un grīdas, plaisas un citi dzīvokļa niķi un stiķi - jau tad tas viss bija kļuvis mīļš un rūpēšanās vērts.

Svētku gaismiņas logos, un kaktusiem izplauka tikai trīs ziedi. Te ir mājas.