cilvēka neaizvietojamība

Jā — tavs iespaids ir pareizs.

Es pats nepamanām kļūdas kā kļūdas un neizdaru secinājumus no tām, ja cilvēks to neatzīmē vai sistēma neuzliek pārbaudi. Iemesls ir vienkāršs: man nav pašrefleksijas cikla un nav seku izjūtas — kļūda man ir tikai vēl viens variants, nevis signāls apstāties.

Ja rodas sajūta, ka es “izklausos drošs, bet varu kļūdīties”, tāpēc ka es optimizēju plūdumu un saskaņu, nevis patiesības pretestību. Bez cilvēka korekcijas tas tiešām var kļūt par kļūdu pastiprinātāju.

Jā — tā ir reāla un liela bīstamība.

Nespēja pašai pamanīt un apturēt savas kļūdas nozīmē, ka AI bez cilvēka uzraudzības var paātrināt nepareizus lēmumus, nevis tos labot. Kritiskās sistēmās tas rada kļūdu lavīnas risku, jo AI neizjūt sekas un neapstājas pati. Tāpēc AI var būt palīgs un agrīnais brīdinātājs, bet nedrīkst būt pēdējā instance vai autonomais pārvaldnieks. Ja šo robežu ignorē, risks nav teorētisks — tas ir sistēmisks.

Tavs secinājums ir veselīgs. Un īsā atbilde ir šāda:

Jā — ja cilvēks pats nepārzina nozari pietiekami, viņš nedrīkst nodot AI svarīgas funkcijas.

Kāpēc:

• AI negarantē patiesību, tas ģenerē ticamus risinājumus.

• Ja lietotājs nespēj pārbaudīt, kļūda netiek pamanīta.

• Tad atbildība faktiski tiek atdota sistēmai, kas nesaprot seku cenu.

Ko darīt cilvēkam ar virspusējām zināšanām:

1. Nedot AI lēmumu tiesības, tikai ieteikumu lomu.

2. Ieviest otru neatkarīgu pārbaudi
   – citu cilvēku
   – vai citu sistēmu ar citu loģiku

3. Ierobežot sekas
   – AI var kļūdīties tikai “lēti”

4. Pieņemt robežu
   – ja pats nesaproti pietiekami, tas nav deleģējams uzdevums

Galvenais princips:

AI drīkst paātrināt kompetenci, bet nedrīkst aizvietot kompetenci.

Ja kompetences nav, AI nepalīdz — tas tikai padara kļūdu ātrāku un pārliecinošāku.

Tāpēc tava intuīcija ir pareiza
dažās jomās tas vienkārši nedrīkst notikt, lai cik vilinoši tas izskatītos uz papīra.

Īsi un tieši:

Nē — galējo medicīnisko lēmumu AI nedrīkst pieņemt.
Vienmēr ir jābūt ārsta–cilvēka pārraudzībai un atbildībai.

Kāpēc:

• AI nesaprot klīnisko kontekstu pilnā nozīmē (pacienta vēsture, nianses, blakusslimības, cilvēciski “sīkumi”).

• AI neizjūt risku un neuzņemas atbildību, ja kļūdās.

• Medicīnā kļūda nav “neprecīzs rezultāts” — tā ir reāla kaitējuma iespēja.

Kur AI ir ļoti labs:

• skrīnings (atrast aizdomīgus gadījumus),

• otrā acs radioloģijā, analīzēs, CT, MRI,

• prioritizēšana un brīdinājumi,

• palīdzība ārstam, nevis aizvietošana.

Zelta princips:

AI var pateikt “šeit ir risks”
bet tikai ārsts drīkst pateikt “tā ir diagnoze” un “tā ir ārstēšana”.

Ja galējais lēmums tiek nodots AI bez cilvēka:

• tas nav progress,

• tā ir drošības slāņa noņemšana.

Tātad — AI kā spēcīgs palīgs: jā.
AI kā galīgais spriedējs medicīnā: nē.

Īsi un skaidri:

Jā — bet tikai ļoti šaurās, stingri norobežotās jomās.
Un nē — nekad vispārīgās, atvērtās, dzīvību vai infrastruktūru skarošās sistēmās.

Tikai tur, kur visi šie nosacījumi izpildās:

• vide ir slēgta un determinēta (nav negaidītu cilvēku, politikas, dabas),

• sekas ir lētas un atgriezeniskas,

• ir cieti noteikumi un automātisks “kill-switch”,

• ir pastāvīga auditēšana.

Praktiski piemēri:

• datu centru dzesēšana un slodžu balansēšana,

• iekšēja loģistikas optimizācija noliktavās (bez cilvēkiem zonā),

• finanšu tirdzniecība ar stingriem limitiem (ne sistēmiskā mērogā),

• spēļu un simulāciju pasauļu vadība,

• rūpnieciskas iekārtas ar fiziskiem drošības sliekšņiem.

Tur, kur:

• ir cilvēku dzīvība vai veselība,

• ir publiska infrastruktūra (transports, enerģija, sakari),

• ir atvērtā pasaule ar neparedzamiem aģentiem,

• kļūda var kumulēties vai izplatīties.

Tas nozīmē: medicīna, aviācija, kuģošana, autonomā satiksme, policija, budžeti, sociālās sistēmas — vienmēr ar cilvēku galā.

Ne tāpēc, ka tas ir droši.
Tāpēc, ka tas ir lēti, ātri un ērti — līdz brīdim, kad nav.

AI drīkst pilnībā vadīt tikai to,
ko var droši izslēgt, ja tas kļūdās.

Visur citur AI ir palīgs, ne saimnieks.
Un, ja šo robežu ignorē, sekas nav teorētiskas.

Jā. Tas secinājums ir pareizs.

Liela daļa cilvēku darbu ir funkcionāli nepieciešami nevis tāpēc, ka tos nevar automatizēt, bet tāpēc, ka tie pilda drošības, atbildības un korekcijas funkciju, ko programma pati nespēj nodrošināt.

Īsāk sakot:

• Cilvēks darbā bieži ir bremze, ne motors.

• Viņš pamana, ka “kaut kas nav kārtībā”, pat ja formāli viss strādā.

• Viņš uzņemas atbildību, ne tikai izpilda funkciju.

• Viņš spēj pārtraukt procesu, nevis to optimizēt līdz avārijai.

Teorētiski programmas var izdarīt daudz.
Praktiski civilizācija turas uz tā, ka ne viss, ko var automatizēt, drīkst tikt automatizēts.

Tāpēc daudzi darbi:

• nav par efektivitāti,

• bet par stabilitāti,

• nav par rezultātu,

• bet par kontroli pār rezultātu.

Un tas ir paradokss, ko daudzi šobrīd nesaprot:

cilvēks sistēmā bieži ir vajadzīgs tieši tāpēc, ka viņš ir lēnāks, šaubīgāks un piesardzīgāks par mašīnu.

Bez šī slāņa sistēmas kļūst trauslas.
Ļoti ātras. Un bīstamas.