Ieskats manas dzimtas vēsturē/atbilde Tracerim

Palasīju Tracera prātuļojumus, un man ir diezgan daudzas iebildes. Viss, ko rakstīšu, nebūs no Tracera iemīļotās Panorāmas, bet gan par manu dzimtu, attālākiem radiem vai paziņām.

Būs gari; kam grūtības pievarēt garākus tekstus, lūgums nepūlēties.

Tātad ievadam sākšu ar to, ka mana tēva dzimta saimniekoja palielās mājās Piebalgā, bet mātes dzimta bija tieši no nabadzīgo, tātad kalpu kārtas. Tracerim par prieku tad par viņiem arī atminēšos. Mātes tēvs dzimis saptiņu bērnu kalpu ģimenē. Visi apmeklējuši skolu, no mazām dienām strādājuši un pelnījuši katrs sev naudu izglītībai. Tā viens no brāļiem kļuvis kuģa pavārs, otrs vēlāk būvējis ledusjahtas, trešais iekārtojis savu darbnīcu ādas apstrādei - zirglietas un citas vajadzīgas preces, bet mans vectēvs kļuvis par koku brāķeri.

Tātad runas par to, ka no kalpu kārtas nav bijis iespējams izrauties, manā dzimtā negūst apstiprinājumu.

Labi. Ejam tālāk. Koku brāķeris iepazīstas ar jaunu skolotāju, kuru uzaudzinājusi un izglītību nodrošinājusi māte viena pati. Tēvs aizdevies tālāk pasaulē, bet māte ...ok, pakāpsimies atpakaļ arī pa šo zaru. Māte tāpat nāk no nabadzīgas ģimenes. Naudas katastrofāli trūkst, un viņa, tolaik pavisam jauna meita, izdomā kopā ar brāli kļūt par plostniekiem. Interesanti, ka viņa nav mācējusi pat peldēt...Tā nu ar brāli kopā abi vairākus gadus vada plostus pa Daugavu, un rezultātā iekrāj labi krietnu summiņu. Nauda ietilpst tādā nelielā koferītī. Tā netiek tērēta mirkļa iegribām, bet tiek nopirkta neliela mājiņa. Ar brāli ceļi šķiras, jo tas, naudaskāres apmāts, mēģina māsu mājas pirkšanas laikā apkrāpt un, it kā palīdzot kārtot formalitātes, mēģina pirkumu noformēt kā savu. Tas gan neizdodas. Naudas atlikums tiek taupīts, un pienāk laiks, kad jāliek lietā. Vīrs aizdodas plašajā pasaulē, bet mazā meita jāizaudzina vienai. Meitai tiek nodrošināti gan angļu valodas kursi, gan mūzikas stundas.

Meita izmācās par skolotāju un satiek koku brāķeri. Tātad arī šinī zarā pierādās, ka ar galvu domājot un darbu darot, var pakāpties.

Ejam tālāk. Koku brāķeris un skolotāja apprecējušies, viņiem viens pakaļ otram sāk dzimt bērni, un te skolotāja nomirst. Viens no mazuļiem, aizrijies ar ābolu, arī miris. Palikušos sīčus - manu mammu, knapi gadu vecu, un viņas brāli - atstāj pie omes/bijušās plostnieces. Dzīve ir grūta, 30.to gadu lielā depresija. Naudas koferītis piedzīvojis naudas reformas un zaudējis savu nozīmi. Tēvs/koku brāķeris vienojas ar omi/plostnieci, ka bērnus nodos audzināšanā savai precētajai bezbērnu māsai, kurai pašai bērnu nevar būt. Tā arī izdara. Šis pāris lielo depresiju pārlaidis laukos pie saimnieka, strādājot par vēdera tiesu. (vienīgais brīdis, kad kāds no radiem tiešām strādājis tikai par ēdienu.) Tagad vīrs dabūjis darbu kā mazbānīša konduktors, bet sieva iekārtojusies zāģētavā par palīgstrādnieci. Abi noīrējuši 2istabu dzīvoklīti 4 dzīvokļu jaunuzceltā mājā, kur vienā no dzīvokļiem dzīvo pats saimnieks ar ģimeni, citi izīrēti.

Tagad pakāpsimies nedaudz sāņus un papētīsim arī namsaimnieka ģimeni. Šis lielais, stiprais vīrs bija grēka bērns. Viņa māte mita pilsētas prieka mājā. Skolā bija gājis nedaudz, bet radināts pie darba jau no mazām dienām, bieži laiku pavadīdams pie savas tantes. Strādāja par krāvēju ostā; tas nozīmēja stiept uz pleciem smagas kravas, pārvietojoties skriešus pa trapu lejā un augšā. Bija iekrājis tik daudz naudas, lai varētu uzcelt divu stāvu māju ar diviem dzīvokļiem katrā stāvā. Te nu atkal pierādījums tam, ka cilvēks ar savu darbu nopelnīja diezgan.

Tātad koku brāķera māsa ar vīru noīrē dzīvokli pie ostas krāvēja, bet, pieņemot abus brāļa bērnus, nolemj paņemt bankā aizdevumu un uzcelt paši savu nelielu mājiņu. Te mēs nonākam pie Tracera apgalvojuma, ka parastam cilvēkam jau bankas aizdevumu nepiešķīra. Kā redzams, tā nav taisnība. Piešķīra gan, un mazbānīša konduktors, strādādams viens pats, jo nu jau sievai bija jāaudzina divi mazi bērni, 10 gadu laikā aizdevumu atmaksāja. Pēdējais maksājums tieši mēnesi pirms kara. Mājiņu uzcēla nepilnos trīs gados. Bērni sāk iet skolā, un tolaik ir tāda kārtība, ka katru vasaru skolasbērniem ir noteikts laiks jāstrādā laukos pie saimniekiem. Tā nu šie tiek izdalīti katrs pie sava saimnieka. Tomēr audžumātes/tantes prāts nav mierīgs, un viņa sēžas uz velosipēda, lai dotos apraudzīt, kā tad nu bērniem klājas. Meitene aizsūtīta ganos, pāri laukam redz ganības ar krietnu lopu baru. Kas tur tantei licies ne tā, bet šī ņems skuķi uz mājām. A skuķis brēc, ka negrib prom, ka saimniece laba, mīļa, katru dienu cienā ārpus ēdienreizēm ar medusmaizi vai krējummaizi, vakarā pasaku stāsta...Lūdzu, lūdzu, atstāj mani pa vasaru te, tante! Te nu bij šausmīgā saimnieku - asinssūcēju slaka... Vēlākos gados pa vasaru varējuši sūtīt abus bērnus (nu jau krietnus pusaudžus) uz vienām saimniekmājām. Tur darba bijis daudz, strādājuši visi: paši saimnieki, abi viņu lielie bērni un arī abi atsūtītie skolnieki. Rudenī stūmuši mājup velosipēdus, apkrautus ar miltu un zirņu maišeļiem, kūpinātiem gaļas gabaliem un iesālītu siļķu bunduli. Naudiņa iesieta drānas stūrī. No tā laika mammucis atceras nevis darbu, bet vienmēr jautro noskaņu tajās mājās. Mūždien pastrādātas kādas ēverģelības, un darbs nekad nav licies smags, jo vienmēr bijis jautrs un priecīgs noskaņojums. Kara laikā pat šie ar brāli vienu ziemu, kad pilsētā kļuvis pavisam bīstami, pavadījuši laukos pie šiem saimniekiem. Kā var saprast, ziemā viņu darbs tur nebija nepieciešams...Šausmīgi saimnieki, vai ne?

Pēc kara tik un tā vasaru mamma ar brāli vadīja pie šiem saimniekiem. Nāca virsū kolektivizācija. Ja nestājies kolhozā, uzlika šausmīgas nodevas. Saimnieki vēl mēģināja spirināties, pārdeva sviestu, cepa maizi un sklandraušus, ko veda uz pilsētu tirgot, bet kaut kā nodokli samaksāja. Kad nu pienāca nākošais nodokļu paziņojums, viss bija pagalam. Tas bija 2x lielāks. Ja iepriekšējo jau sakasīja ar šausmīgām pūlēm, tad jaunā summa bija nepaceļama. Kolhoza partorgs/ciema sliņķis, dzērājs un meitu ģēģeris jau berzēja rokas, ka viņš nākamgad laidīšot lepni ar Leišu (saimnieku uzvārds) brangajiem zirgiem. Neizdevās. Saimnieki lopus un inventāru, cik varēja, pārdeva, pārējo atstāja, kā stāv. Toruden nomira pats saimnieks, dēls un meita pārcēlās uz pilsētu, māti paņēma līdz. Krietna saimniecība, kas dzīvoja tikai no sava darba, tika izputināta. Ja būtu arī to nodokli samaksājuši, tad tālāk jau tiktu izsūtīti. Vēlāk nāca ausīs, ka tas pats partorgs lādējies, ka Leiši izsprukuši. Viņš gan būtu parūpējies par viņu ceļu pie baltajiem lāčiem, īpaši par to, ka nedabūjis viņu lepnos zirgus.

Es nezinu, kādu patiesību stāsta Tracers. Varbūt viņa radiem bija tā, kā viņš stāsta, nenoliedzu. Bet manējiem bija tā, kā es jums te uzrakstīju.