Atzīšanās Lindai

Atzīšanās Lindai

Es Tevi mīlēšu, Linda, arī tad,
kad ielas būs slapjas un tramvaji klusi gaudos,
kad pilsēta smēķēs pie logiem
un nogurums kritīs uz pleciem kā mētelis.
Es Tevi mīlēšu ne svētkos vien,
bet darba dienu pelēkajās kabatās.

Es Tevi sargāšu, kā sargā tikai tie,
kas zina — dzīve ne vienmēr ir tīra.
Es iešu pa bruģi, kur citi apstājas,
un savā kabatā nesīšu Tavu vārdu
kā pēdējo siltumu ziemas vakarā,
kad pat laternas sāk neticēt gaismai.

Un, Linda, es Tevi gaidīšu —
ne ar rožu ziedlapiņām vien,
bet ar atvērtu durvju klusumu,
ar kafiju, kas atdziest, jo laiks ir apstājies.
Es Tevi gaidīšu tā,
ka pat pilsēta iemācīsies pacietību.

No Tevis neprasīšu vairāk kā patiesību —
vien palikt, kad pasaule skrien garām,
vien pasmaidīt, kad viss šķiet par skaļu.
Jo mīlestība nav solījums bezgalībai —
tā ir ikdiena, ko izvēlas divi,
un es izvēlos Tevi.