Viena maza darbībaEs nezinu, kas par straumi mani aizairējusi līdz tādām globālām pārdomām par sevi un savu vietu katrā dienā. Un, protams, atvainojiet, cienījamie lasītāji, ka neaprunāju ārējos notikumus/ stimulatorus, bet rakājos sevī. Tas varētu būt garlaicīgi. Sākās viss ar skaļiem aicinājumiem būt te un tagad un ļaut sev gribēt. Tas principā nav grūti virspusēji, bet ja grib pamatīgi, tā lai dzīves maršruts maina virzienu, jāgriež kārtīgi tā stūre. Varbūt kāds dzīvo ar domu, ka man ir jāsagaida stimuls uz kādu rīcību (kuru es vēl nezinu), caur kuru es dzīvē paveikšu kaut ko lielu un varēs teikt, ka esmu nodzīvojis neparvelti? Vai ir kāds tāds pats naivs muļķis kā es, kas domā, ka būdams cilvēks, viņš var izdarīt kaut ko lielu? Lielu... kas vispār nosaka to lielumu? Darbības lielumu... vai to nosaka ilgums, cik ilgi... sasprindzinājuma spēks?.... bet varbūt Atbalsis? Jā, varbūt tās ir atbalsis par darbību. Tā nav pati darbība. Var šodien te un tagad uzrakstīt grāmatu, uzgleznot gleznu, uzņemt filmu par kuru būs skaļas atbalsis. Bet darbība jau nepaliks liela... tās būs atbalsis. Tā būs viena no daudzajām ikdienas darbībām... jo lai uzņemtu filmu, ir jāveic daudz mazas darbības... lai uzrakstītu grāmatu, daudz mazas darbības. Vai man galvā bij ieliktas un kas vispār var ielikt programmu, ka mēs esam dzimuši kaut kam lielam? Ne tāpat vien... ka jābūt kaut kam vairāk par parastām mazām ikdienas darbībām. Es tagad gribu vairāk izbaudīt tās mazās ikdienas darbības, jo pēkšņi sapratu, ka tādas lielās un īpašās kā tādas vispār neeksistē. Ir tikai atbalsis... lielākas vai nekādas. |