Trauslums

Attiecības sākās kā pasaka. Viss bija viegls un spožs — vārdi kā dziesma, skatiens kā solījums, pieskārieni kā gaismas glāsti. Katrs mirklis šķita radīts, lai apliecinātu, ka mīlestība ir stiprāka par pasaules smagumu. Taču pasakas mēdz mainīties. Lēnām, nemanāmi, tās vietā ienāca nodevība. Vārdi kļuva asi, skatiens — svešs, pieskārieni — smagi un nepatīkami. Un tad — fiziskas sāpes. Tuvā cilvēka roka, kas reiz bija maiguma avots, kļuva par instrumentu, kas atstāja rētas ne tikai uz miesas, bet arī uz sirds. Šīs rētas nekad pilnībā nesadzīs, tās paliks kā klusas zīmes par to, ka mīlestība var pārvērsties par mokām. Un tomēr zem šīm rētām palika dzirksts. Tā nebija vecā pasaka, bet jauna iespēja. Laime atnāca klusi — ar mieru, ar roku, kas tur nevis valda, bet sargā. Ar vārdiem, kas negrib pārliecināt, bet saprast. Ar skatu, kurā nav prasību, tikai klātbūtne. Tagad viņa dzīvo laimē, kurai grūti noticēt. Ne tāpēc, ka tā būtu pārāk skaista, bet tāpēc, ka viņa zina, cik trausla tā ir. Viņa to tur kā kristāla trauku — ar cieņu, ar pateicību, ar apziņu, ka pat visdziļākās rētas var kļūt par ceļa zīmēm uz gaismu.