Fragmenti no manas dienasgrāmatas.

1. Ievada vietā. DAŽĀDĪBA.

(šeit un turpmāk publiskoti fragmenti no manas dienasgrāmatas).

Šajā rakstā galvenais uzsvars tiek likts uz cilvēku savstarpējo sapratni un izklaidi vis dažādāko vēlmju izpausmes veidu dažādību. Un viss ko es šeit rakstu un turpmāk rakstīšu ir tikai mans un vienīgi mans viedoklis.

Tieši mūsu dzīves dažādība padara mūsu dzīvi skaistāku un šeit es gribētu minēt, no Zelta laikmeta, dižā Suleimana pamācību par dažādību. Kur Viņš tirgus laukumā sagatavo lielu galdu ar visdažādākajām puķēm kuras zied visdažādākajās ziedu formās un krāsās.

Tad Viņš jautā: - vai šis galds ir skaists? Jā, atbild viņa pavalstnieki, pat ļoti skaists.

Tad viņš dod rīkojumu uz galda atstāt tikai vienas krāsas ziedus un tad jautā:- un tagad? Un Viņa pavalstnieki atbild: - arī skaists, bet iepriekšējais bija daudz skaistāks.

Tā tas ir arī tagadnē, mūsu dzīvē. Tieši katra cilvēka atšķirība vienam no otra veido mūsu dzīvi krāšņāku, skaistāku un patīkamāku.

2. Pamācība par dzīvi.

Šeit vēlreiz gribu citēt dižā Suleimana domu gājienu par mūsu dzīvi un esību uz šīs Zemes.

- Dzīve ir tik ātra, bet nāve tik nežēlīga, ka vajag dzīvot un priecāties par visu apkārt te un tagad. Kas zina, varbūt tu neieraudzīsi saullēktu rītdien?

Visi ir vienādi nāves priekšā: gan nabagais, gan bagātais. Nāve nav objektīva... Šī gudrība iemācīs tevi cienīt dzīvi un katru dienu, kas tev tiek atvēlēta!

Guļot uz nāves gultas, Sultāns Suleimans Lieliskais pasauca savu armijas vadītāju, lai pateiktu viņam savas trīs pirmsnāves vēlēšanās.

Pirmā. Valdnieks vēlējās, lai viņa zārku nes paši labākie Osmaņa impērijas ārsti.

Otrā vēlēšanās bija, lai tad, kad nesīs viņa zārku, visa ceļa garumā tiktu bārstītas zelta monētas un dārgakmeņi.
Trešā. Sultāns vēlējās, lai viņa rokas būtu visiem redzamas.

Armijas galvenais vadītājs bija nesaprašanā, un jautāja Suleimanam kādēļ viņš tā vēlējās. Uz ko Sultāns atbildēja:
„Lai vislabākie ārsti nes manu zārku, un lai visi ierauga, ka pat labākie ārsti ir bezspēcīgi nāves priekšā.

Metiet manis nopelnīto zeltu, lai visi redz, ka bagātība, kura ir iegūta šajā dzīvē, te arī paliek.

Lai visi redz manas rokas un iegaumē vienkāršu patiesību: pat visas pasaules valdnieks – Sultāns Suleimans – aiziet no šīs pasaules ar tukšām rokām”.

3. Par sapratni.

Mēs bieži sūrojamies, ka nesaprotam viens otru, vainojam otru par to, bet tai pat laikā nepapūlamies pārdomāt ne tikai sevis teikto, bet padomāt arī par to, kā mūsu teikto vārdu jēgu izpratīs tas, uz kuru šie vārdi ir runāti.

Visos laikos cilvēks ir domājis un runājis, dažreiz otrādi, bet visos laikos viņš ir iemanījies ko noklusēt, nepateikt līdz galam, citreiz neapzināti, bet citreiz ar nodomu, tādā veidā pilnīgi izmainot sava pateiktā jēgu un saglabājot sev atkāpšanās ceļu no teiktā, ko tik veikli izmantoja visos laikos kā garīdznieki tā mūsdienu politiķi un droši vien arī mēs, tu un es.

Varbūt ne labākajā variantā, to mēģināšu parādīt ar piemēru, ar vienu ļoti vecu anekdoti:-

Senajos padomijas laikos dzīvoja omulīgs, apaļīgs vīriņš, Hruščovs vārdā, bet Amerikā, sportiskas miesas būves vīriņš, Kenedijs vārdā. Abi bija šo valstu vadītāji un sarunāja sarīkot skriešanās sacensības , kurš ātrāk pa kāpnēm uzskries kādā no Amerikas debesskrāpjiem. Kā jau nojaušat, un likumsakarīgi, Kenedijs bija ātrāks, bet lietas būtība jau ne pašā apstāklī, bet gan vārdā, valodā, kā to pasniedza katras valsts runas vīri, un proti, Krievijā :-…Amerikā tika sarīkotas skriešanās sacensības, kurās mūsu valsts vadītājs finišēja otrais, bet Amerikas vadītājs priekšpēdējais.

Savukārt Amerikā rakstīja:- Amerikā tika sarīkotas skriešanās sacensības, kurās mūsu valsts vadītājs finišēja pirmais, bet Krievijas vadītājs pēdējais.

Lūk, spilgts piemērs tam, kā ar valodu var interpretēt lietas patieso būtību, un galvenais ir faktā, kad abu valstu prese nebija neko melojusi, viss tā arī bija, bet tika, it kā nejauši noklusēts fakts, ka tajās sacensībās piedalījās tikai divi dalībnieki, un, lūk, sekas.

Cik mēs tik bieži nesaprotam viens otru, ka nepasakām kaut ko līdz galam, noklusējam un tad brīnāmies un sūdzamies, ka mūs pārprot vai nesaprot vispār.

Turpmāk vēl...